Antons Austriņš

(31.01. 1884. Vecpiebalgas Kaikaši - 17.04. 1934. Rīga, apbedīts Meža kapos).

 

1884. gada 31. janvārī Vecpiebalgas mācītājpagasta "Lejas Kaikašos" piedzima nākošais rakstnieks Antons Austriņš. Dzimtajās mājās Antons Austriņš aizvadīja pirmos 16 dzīves gadus. Diendienā staigādams pāri apaļajam "Lejas Kaikašu" piedurvju akmenim, viņš iemantoja Latvijas laukakmens vienkāršību un spēku,ar kuru turēties pretī visiem dzīves vējiem. Ģimenē un un Vecpiebalgas draudzesskolā izveidojās diženās personības kodols- garīgā vienotība ar dzimteni un priekšstati par dzīves nozīmīgākajām vērtībām- mīlošu un saticīgu ģimeni, ciešu saikni ar dzimtas Aizsaulē aizgājušajām paaudzēm, saskaņu ar Dabas likumiem, godprātīgu darbu, godīgumu, uzticību, draudzību, dzīvību un dzīvesprieku, mākslu,Tēvzemi. Par 19. gs. beigu un 20. gs. pirmās trešdaļas Kaikašu ciematu spilgti, patiesi un detalizēti stāsta daudzi rakstnieka dzejoļi, stāsti "Klēts priekšā", "Nolaists dārzs", "Vakars Lempenos", "Kapsētas suņi", "Zaldāts", "Lietavas", "Savā pusē", "Vecās dzirnavas", romāns "Garā jūdze", un it īpaši- vecāku piemiņai veltītā bērnības atmiņu tēlojumu grāmata "Puiškans", kuras sākotnējais nosaukums bijis - "Manas dzimtenes ciems manā kaķa mūžā".

Vecpiebalgas Upītes pagastskolā Antons Austriņš mācījās no 1893. līdz 1896.gadam.

Vecpiebalgas draudzes skolā, kuras pārzinis- Kronvaldu Ata znots Jānis sliede- mērķtiecīgi audzināja fiziski veselus un tikumiski krietnus cilvēkus ar plašu redzesloku un nacionālo pašcieņu, Antons Austriņš mācījās no 1896. līdz 1900. gadam. Visu mūžu atmiņā palika Sliedes latviešu valodas stundas,kurās skolotājs spēja apbrīnojami dzīvi un saistoši iemācīt ne tikai literatūras teoriju, bet arī it kā sausos gramatikas likumus. Rakstnieks stāstīja, ka Jānis Sliede ar savu nopietnību un sirsnību darbā arī skolēnos ieaudzinājis sirsnību,nopietnību un ētiskus centienus.

1901.gada pirmajā pusē Antons Austriņš mācījās Valkas skolotāju seminārā,kas tolaik atradās Rīgā- Torņakalnā, Olīvu ielā. īsajā Valmieras semināra laikā viņš satuvinājās ar Frici Bārdu un, pēc semināristu tradīcijas, slepeni apmeklēja "latviešu brīvības tēva " Garlība Merķeļa kapu Katlakalnā. Pēc Vecpiebalgas saimnieku sūdzības par to, ka audzēknis viņus izzobojis pretvalstiskā musinātāju avīzē "Dienas Lapa", Austriņam mācību gada beigās neatļāva kārtot eksāmenus,un viņam nācās no šīs mācību iestādes izstāties.

No 1901.gada līdz 1904. Antons Austriņš mācījās Sankt-Pēterburgas Zemstes skolotāju seminārā. 1902. gada rudenī viņš iepazinās ar Rūdolfu Blaumani, kurš saskatīja izstīdzējušā jaunekļa " karakteru " un atzina, ka dienās no iesācēja literāta varētu iznākt lietaskoks. "Pēterburgas Avīzēs" parādījās Austriņa dzejoļi, feļetoni, tulkojumi.

Revolūcijas priekšvakarā 1904. gada 11. oktobrī Antons Austriņš kopā ar draugu Kārli Skalbi ieradās savā pirmajā darbavietā- Ģipkas skolā. Pirmos iespaidus un abu jauno vidzemnieku noskaņojumu Kārlis Skalbe spilgti atainojis Lizetei Erdmanei rakstītajās vēstulēs.

Daudzpusīgu 1905. gada revolūcijas laikmeta panorāmu varam iepazīt Austriņa romānā " Garā jūdze ". Darbojošos personu vidū ar īstajiem vārdiem sastopam Rūdolfu Blaumani, Jani Rozentālu, Jāzepu Grosvaldu, Jāni Asaru, Zemgaliešu Birutu. Ievas Vībotnes prototips ir Anna Brigadere, Viktors Eglītis nosaukts par Viktoru Loku, Linards Laicens- par Raimundu Raiskumu, brāļi Štrāli- par Ošupiem, grāmatizdevējs Jānis Ozols- par Gobu. Austriņš atveidojis arī savus vistuvākos draugus- komponistus un mūzikas kritiķus Jāni Zālīti ( Ludis Līcītis), Emīlu Dārziņu ( Voldemārs Apariņš) , rakstniekus Kārli Skalbi( Juris Avots), Jāni Akurateru ( Spulgais), skolotāju,soda ekspedīcijas nošauto sociālistu, kurš mēģināja revolucionārus atturēt no muižu dedzināšanas un citām vandaliskām darbībām, jauno dzejnieku Antonu Salumu ( Antons Priednieks jeb Sarkanais Aņdžs ) .

 

1909. gadā Austriņš apmetās pie skolasbiedra un drauga Antona Sestuļa Kokarevas ( Tilžas ) pagastskolā. Latgales dabas un cilvēku iespaidā viņš atgriezās pie senču morāles likumiem, par kuriem romānā "Garā jūdze " rakstīja: "Gaišākas nākotnes dīgļi slēpušies jau mūsu senčos līdumniekos,kas, verdzības jūgu nesdami, apzinājušies savus spēkus par vājiem, šo jūgu nokratīt, bet garīgi tomēr jusdamies brīvi paši savā pasaulē, kura dažreiz varbūt nesniedzās pāri viņu lauku un druvu robežām, bet bija skaidra un tīra kā zelts. Viņš,tā domādams, kļuva nemanot dziļāks, vērīgāks, vērsdams ārējo uz iekšu, jo, kas aizmirsis savus senčus, paliek sekls un paviršs, un katrs vējš viņu var aizpūst kā izkritušu putna spalvu

Pēc atgriešanās no Latgales Viļņas kara tiesas meklētais Antons Austriņš bieži mainīja dzīvesvietas, patvērumu daudzkārt atrodot draugu, sevišķi Jāņa Zālīša, mājokļos.

1912. gada 7. novembrī Pēterburgas Kara akadēmijas profesors Sergejs Fjodorovs veiksmīgi izoperēja Austriņa ievainoto kāju. Turpmāk tā gan traucēja un bija lolojama, taču dzīvību vairs neapdraudēja.

Pāris mēnešus pavadījis Pēterburgas kara medicīnas akadēmijas hospitālī, Austriņš 1912. gada beigās apmetās Ata Ķeniņa lauku īpašumā Jaunbebru Siljāņos un nodzīvoja tur divus gadus.

No 1915. gada maija līdz novembrim Antons Austriņš dzīvoja Saikavas ministrijas skolā pie Jāņa Ezeriņa.

No 1916 gada līdz 1918. gadam Antons Austriņš dzīvoja Valkā un vadīja laikraksta "Līdums" literāro nodaļu. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas viņš ieguva īstus dokumentus un varēja droši dzīvot ar savu īsto vārdu. 1918. gada rudenī Austriņš Valku atstāja un apmetās Rīgā. 1919. gadā viņš bija Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas mūzikas un glezniecības nodaļu sekretārs.

No 1923.gada 15.oktobra līdz nāvei 1934. gada 17.aprīlī Antons Austriņš atkal dzīvoja Rīgā,Torņakalnā,šoreiz Indriķa ielā Nr.20, 2. dzīvoklī.

Nav,draugi,uz Indriķa laukuma
Nekāda sevišķa jaukuma.
Ne klajums tur plašs,
Ne puķes tur zied,
Tik vienkārša tauta tur pāri iet.

Brauc auto no maizes ceptuves,
Tam pakaļ skrien biskvīts un konfektes;
No alus brūžiem sauc pudeles,
Ciest slāpju ka nedrīkst pat nomales;

Lūk,piena vedējs no Dūmaļas
Ar kannām pār bruģi aizkuļas.
I stumjamie rateļi parādās,
Kāds maišels viņos aizkratās;
Bet nava jau arī tādu vis maz,
Kas maisu stiepj paši uz muguras.

Viens otru grib pārkliegt pakalnā zēns,
Iet svētdienas rītā dažs baznīcēns.
Lūk,baznīca divus torņus slien,
Jo nedzīvo cilvēks no maizes vien.

Re,pašā laukuma malā celts,
Mazs namiņš,vasaru karsts kā spelts.
Plūst lieliem sviedri,pagurst mazs.
Un namiņā iezogas nopūtas.
Bet tomēr te vakara debesis
Nav akmeņu kūkums aizsedzis. 

( A.Austriņš."Indriķa laukumā ".)

No 1920. gada rudens līdz 1923.gada beigām Antons Austriņš bija laikraksta "Latvijas Vēstnesis" literārās daļas vadītājs.

1924. gada 19. janvārī piedzima Antona un Martas Austriņu vienīgā meitiņa Mudīte, ģimenē mīļi saukta par Murīti.

20.gados Antons Austriņš apceļoja Itāliju un Spāniju,ceļojumu laikā nedaudz iepazina arī Vāciju, Austriju, Franciju.

No 1924. gada līdz dzīves finišam 1934. gadā Antons Austriņš lielākoties nodevās rakstniecībai. 1929. gadā viņš gan vēl par godu drauga Kārļa Skalbes pusgadsimta jubilejai sastādīja atmiņu grāmatu "Svētku raksti " un no 1930. līdz 1934. gadam vadīja žurnālu "Ritums" un "Piesaule"humora un satīras nodaļas. Cits pēc cita klajā nāca gan grāmatu atsevišķi izdevumi,gan Jāņa Rozes izdotie Kopotu rakstu sējumi.Par 1925. gadā izdoto dzejoļu krājumu "Dzīves burvība" Austriņš saņēma Kultūras fonda godalgu.Latvijas delegācijas sastāvā rakstnieks apmeklēja Lietuvu.Brūkošo veselību Austriņš mēģināja saglābt gan Igaunijas Kuresārē,gan tepat Ķemeros,taču spēki un redze neapturami gāja mazumā. 1934. gada 17. aprīlī, plkst . 10 un 15 minūtēs Antons Austriņš '"aizritēja citā saulē". Viņu apbedīja Rīgas I. Meža kapos.

Pēc atvadīšanās Rīgas Doma baznīcā bēru gājiens cauri pilsētai devās uz Meža kapiem.Katafalkam sekoja tuvinieki-Antona Austriņa draugs un svainis- rakstnieks Kārlis Kraujiņš, meitiņa Mudīte, atraitne Marta Austriņa, brāļameita Skaidrīte Austriņa no Vecpiebalgas Kaikašiem. 

Bēru gājiena priekšgalā pavadītāju vidū bija Antons Bārda,Pāvils Rozītis, Vilis Lācis, Brastiņu Ernests,  Kārļa Skalbes dēls Jānis Skalbe, Antona Austriņa māsas Marijas dēls - Dailes teātra aktieris Jānis Priede.

 

"Jā,jā,tik sirdīgas un šausmīgas dzejas šinī gadu simtenī mums vēl nav iznācis" , Aleksandrs Dulbe 1907. gadā "Rīgas Avīzē " "apsveic" piebaldzēna Antona Austriņa pirmās, nepretenciozos vadmalpelēkos "svārkos" "tērptās" dzejoļgrāmatiņas "Vakardiena" parādīšanos latviešu literatūrā.

Teodors Zeiferts jau 1906. gadā dažu debitanta dzejoli atzinis par "literārisku usnu", bet liriskais Skalbe pavēstījis, ka viņam "desmit reizes mīļākas ir šādas usnas, nekā tās šķīstās, godīgās zālītes, kuras .. ar tādu uzcītību tiek kultivētas un kuras padarīs mūsu literatūru par gludu mauru."

Austriņa personība, daudzu literāro darbu saturs un mākslinieciskā forma patiesi bija un ir pārlieku savdabīgi, pārāk atšķirīgi no visa, ko tolaik un vēlākajos gadu desmitos pieņemts uzskatīt par neapstrīdami patīkamu un daiļu. Ādolfs Erss atceras, ka draugā liela inteliģence bijusi savienota ar dabas pirmatnību, Eiropa ar Piebalgu. Vispāratzītās Vakareiropas un krievu mākslas, sevišķi mūzikas un literatūras, iespaidi nav nedz iznīdējuši, nedz nomākuši Austriņa pirmatnēja dabas spēka piesātināto, plašuma pilno dvēseles balsi , nav nogludinājuši viņa vaļsirdīgās "dziesmas " teksta nereti skabargaino patiesumu, lauciniecisko trāpīgumu un sulīgumu.

"Kas viņš bija, tas viņš bija pats savs- īsts, nemākslots,atklāts, caur un caur latvisks ", rakstīja Kārlis Egle.

Tradicionālā, izsmalcinātā skaistuma piekritējiem Austriņa literārais "virums" laikam gan būs pārāk rupja un smaga gara "barība ". Maz ticams, ka viņus varētu saistīt rakstnieka atspoguļotā pasaule- 20. gadsimta pirmās piektdaļas latviešu zemnieku vide, sadzīve un nerakstītie likumi, revolūciju, represiju un karu laikmeta vēsturisko notikumu un garīgo strāvojumu "dzirnakmeņu" berzta jauna cilvēka grūtais mākslas un morāles principu pārvērtēšanas process un jaunas ticības meklējumi.

Fricis Bārda rakstīja,ka Austriņa pirmais dzejoļu krājums esot raibs kā pupas zieds un tur saklausāmas gan filozofiskas atziņas, gan sivēna kviekšana. Liekas, šo spriedumu varētu attiecināt arī uz visu Antona Austriņa plašo un daudzkrāsaino mākslu kopumā. Viņa 34 literārā darba gados publicētajos dzejoļu un poēmu, stāstu, tēlojumu un miniatūru krājumos , kultūrvēsturiskajā laikmeta hronikā- nepabeigtajā romānā "Garā jūdze", atmiņu rakstos par Rūdolfu Blaumani, Kārli Skalbi, Antonu Salumu, Emīlu Dārziņu, Jāni Ozolu,brāļiem Kaudzītēm un citiem māksliniekiem un vienīgajā lugā "Naidnieki" vienas noteiktas mākslinieciskās metodes, reliģiskās vai politiskās pārliecības strikts piekritējs var atrast gan tuvus, gan pilnīgi nepieņemamus notikumus, tipus, mākslinieciskos līdzekļus un uzskatus. Maigu romantiķi atbaidīs satura un valodas prozaiskums, reālistu- rakstnieka jaunības laika darbu dekadentiskā simbolisma iezīmes- simboli, egocentriskums, arī vēlāk sastopamā mistika. Radikāli kreisi noskaņotos saniknos Austriņa aiziešana no masu politiskās cīņas, ne kristieši, ne liela daļa dievturu nespēs pieņemt pagānisma un kristietības sintēzi viņa pasaules izpratnē. Impresionistiski atvērtā literāro darbu kompozīcija, kur notikumu reizēm vispār nav, vai tiem visai pieticīga nozīme, bet galveno vietu ieņēmis spilgts raksturs vai iespaidu glezna, apgrūtina Austriņa daiļrades klasificēšanu,un rakstnieks dēvēts gan par vienu no nedaudzajiem tīrajiem latviešu impresionistiem, gan par dekadentu un "dekadentisko maldu purvu " izbridušu savdabīgu vērotāju reālistu.

Austriņa personību un mākslu pilnīgi ietilpināt kādas vienas uzskatu sistēmas vai daiļrades metodes "mērtraukā " nemaz nav iespējams. Mākslinieks ir pārāk brīvs un dzīvības pilns, lai fanātiski sekotu kādiem no paša būtības neizrietējušiem teorētiskiem noteikumiem. Vilšanās vienā daļā 1905. gada revolūcijas " aukasvēstnešu ", reakcijas laika briesmīgie upuri un dekadentu sludinātais ētiskais relatīvisms viņu atradinājuši no aklas sekošanas priekšrakstiem un principiem.( .. ) 

 

Pēc 13. janvāra apšaudes daudzus gadus pakausī juzdams "pelēkās sēdētājas" Nāves elpu, un ar viltotiem dokumentiem vai pavisam bez tiem Krievijā, Somijā un dažādās Latvijas vietās slapstīdamies no draudošā atkārtotā aresta, Austriņš tiek pāri brīdim, kad liekas, ka " Viss izdzīvots. Viss nolādēts./ Nav vietas, kur enkuru mest ", un ir jau gluži vienalga, vai dzīvot, vai mirt, un tāpat kā poēmas "Necilvēks" galvenais varonis Arnolds Grāms svētī dzīvi. " Dzīves jēga! Jā, ir cilvēki, kas to pārprot un pārspīlē, kas pārāk daudz prāto par šo jēgu, kas meklē to vairāk ārpus cilvēka, " domāja Austriņš. Īstā jēga, viņš mēdz izteikties, esot pati dzīvotgriba, dzīvesprieks, pati dzīvība... Dzīves un dzīvības izjūta šai sabiedrībā kā viens skaists, varbūt pats skaistākais mūžīgās esības mirklis. Tāpēc izjust šo dzīvi, šo dzīvošanu pašu kā visvērtīgāko, daiļāko, dārgāko, - esot pirmais un galvenais dzīves pieņemšanas noteikums, atceras Kārlis Egle.

Viens no dzejnieka garīgā spēka avotiem ir Vecpiebalgas draudzes skolā un Pēterpils zemstes skolotāju seminārā izkoptā spēja gūt prieku no labas literatūras, gleznas vai skaņdarba.

1908. gada 19. martā viņš no Pēterpils raksta māsai Marijai: "Ja cilvēki sajustu slāpes, iztvīkumu garīgu, un prastu to dzesēt pie skaidrā mākslas avota, viņi būtu mūžīgi jauni un spirgti. Bet plašās tautas aprindas vēl mierīgi pavada savus atpūtas brīžus omulīgā bezdarbībā, un tāpēc tāds izmisums un sūrošanās par dzīves tukšumu un nederīgumu. Tas aplam. Saprotams, tur audzināšana un skola vainīga, ka jaunā paaudze izaug kā pagrabā, vienpusīga un neizglītota par daudz, lai spētu uzņemt jaunu daiļumu sevī un apgaismot savu tumšo dzīvi. Es pratu atrast ceļu uz šiem visiem avotiem un tāpēc neskatoties uz visām manām ciešanām , esmu tik priecīgs un gaišs, ka tīri brīnums pašam par to. Kā kāda neredzama saule man spīd, kad mana tauta pa gara tumsības tekām vaidēdama maldās. - Ja kādreiz noskumstu, tad vienīgi varbūt tādēļ, ka šīs gaismas neredz citi, un pažēlojas, gaužas. ( .. ) "

Pēc ilgāka laika atkal reiz nonācis dzimtajos Vecpiebalgas "Kaikašos", Austriņš neparasti skaidri sajūt un aptver, ka, dzīves "Garo jūdzi " brienot, viņu vienmēr sargā un balsta nepārredzamais Aizsaulē pārcēlušos senču pulks, kas dzīvajam pēcnācējam atdevis "savas asinis, savu valodu un savu nesalaužamo dzīvesprieku, prieku par visu, kas dzīvo un kas nomiris, par rasas pilienu, kurā atspīd visa pasaule, savu pieticību un savu pazemību." ( "Puiškans"). Tēvutēvu mājās Austriņš iegūst pārliecību, ka "..rītdienai bez vakardienas nav pamata. Akli noliegt un nicināt bijušo var gan varbūt nejūtīgs malkas gabals un tukšu salmu kūlējs, ne cilvēks ar dzīvu miesu un dzīvu garu, kas pirmos spārnus dabūjis tēva sētā. ( .. ) kas aizmirsis savus senčus, paliek sekls un paviršs, un katrs vējš viņu var aizpūst kā izkritušu putna spalvu ". ( "Garā jūdze " ).

1922.gadā nāk klajā mātes iedvesmotais un mātei veltītais gadskārtu dzejas krājums "Saules grieži ", 1931. gadā - mātes un tēva piemiņai radītā atmiņu tēlojumu grāmata "Puiškans", par kuru viņš 1933. gadā saņem Kultūras fonda godalgu. Literatūrzinātnieks Vilnis Eihvalds šo sirsnīgo un vienkāršo darbu atzīst par unikālu "tēlojuma šedevru " un "vienu no visoriģinālākajām latviešu grāmatām vispār."

Jaunu dzīves jēgu un perspektīvu rakstnieks iegūst ar meitiņas Mudītes piedzimšanu. Viņai veltīti arī Austriņa nedaudzie bērnu dzejolīši. 20. gadu sākumā apceļojis Itāliju, Franciju un Spāniju un tur gūtos iespaidus pārkausējis dzejā un beletristiskos ceļojumu aprakstos, Austriņš vēlreiz apliecina, ka "Tā tēvzeme, kam slava tik un gods." ( "Atzīšanās" ). Līdztekus senču atstātajam garīgajam mantojumam, mākslas vērtībām un tuvinieku mīlestībai, rakstniekam nepieciešamo "dzīvības ūdens" malku allaž sniegusi arī daba. 1911. gada 11. oktobrī krustdēlam Jānim Priedem rakstītā vēstulē lasām: "Lauku daba un miers mani tā atspirdzināja, ka .. jutos arī garīgi atpūties no pilsētas drudžainā nemiera un pastāvīgās steigas, kura cilvēkam neļauj ne godīgi apstāties, ne pacelt acis nakti uz debesīm zvaigžņotām, jo fūrmanis vai tramvajs, vai arī vienkāršs pretīmnācējs- kājinieks tevi bez žēlastības nogrūdīs uz bruģa un te tev nu bij tad pasaules brīnumu sapņainā aplūkošana! Pilsēta saņem cilvēku kā dzelzs rokās un rauj līdz drūzmā un mutulī. Cik patīkama tad , pēc šādām mokām, lauku nemākslotā vienkāršība un klusums mežā... "

Saskaņā ar dzimtenes dabu rodami Austriņa patriotisma pirmsākumi, un šī saskaņa izveidojusies bērnībā Tauna krastos aizvadītajās ganu vasarās, par kurām rakstnieks "Puiškana" lappusēs teicis: " Šāds diendienīgs , mierīgs stāvoklis vai rāma kustēšanās pa zināmām tekām un stigām, sakūstot ar visu apkārtni, debesīm un zemi, rada laikam tās nesaraujamās saites, ko sauc par dzimtenes mīlestību, tīri kā šie koki, zāle un druvas līdz ar putniem gaisā ieaugtu tevī un tu savukārt kā līksms stiebriņš zaļotu atkal viņos par mūžīgu pateicību dievam un radītājam ." Austriņš pieder pie tiem nedaudzajiem māksliniekiem, kuri mūža izskaņā radījuši savus labākos darbus.1925. gadā iznāk Kultūras fonda godalgotais dzejoļu krājums "Dzīves burvība", bet " Aizsauli " rakstnieks saņem, jau neārstējamās slimības pieveikts. Čaks raksta, ka daudzi Austriņa pēdējā dzejoļu krājuma dzejoļi ir tuvu pilnībai.

Kādas jubilejas atbildes runu Austriņš iecerējis nobeigt ar vārdiem: " Draugi, vienu varu sacīt, ka mēs atrodamies ceļā, ceļā uz pilnību." Nāve viņu panāca pavisam netālu no ceļamērķa.

Maruta Cīrule (13.08.1954. – 29.05.2022.)