Kārlis Skalbe un Rūdolfs Balaumanis 20.gs. sākumā.

Jānis Andrups valsts svētku un Skalbes simtgades sarīkojumā Stokholmā 11.11.1979.

Ir cildeni un simboliski atzīmēt šo simtgadi [Kārļa Skalbes] tieši valsts svētku laikā, jo Skalbe ir viens no agrīniem un karstākiem Latvijas valsts saucējiem, viens no spilgtākiem tās cīnītājiem ar gara spēku un viens no modrākiem tās demokrātisko brīvību sargātājiem.

Ideja par savu valsti Skalbem rodas agri. 1914. Gadā, kad Kurzemes bēgļi izklīst Krievzemē, viņš sūta tiem līdzi vienu pašu brīnumvārdu, kas viņus var saturēt kopā un atvest atpakaļ tēvzemē. Šis vārds ir Latvija. Tas Skalbem nav tikai zemes nosaukums, bet reliģiskā pārdzīvojumā pacelts visas latviskās pasaules apzīmējums.

1915.gadā Valkas laikrakstā „Līdums” Skalbe jau piemin Latvijas valsts varbūtību un saņem par to redaktora rājienu. 1916.gadā valsts ideja ir tik tālu nobriedusi, ka savā Daugavas viļņu ciklā dzejnieks par Latvijas varoņiem saka:

Ellē pašā tie gatavi nokāpts,

Droši sist ar dūri uz galda,

Prasīt Latvijas tiesu un daļu.

Ap šo laiku Skalbe kļūst tautai par ceļa rādītāju, par vedēju uz lielo mērķi. Kad cara Krievija sabrūk 1917. gada revolūcijā, un karā izklīdinātai latviešu tautai nav kopēja  virziena uz savu nākotni, Skalbe saka: „Mans draugs, mēs nesam tauta. Mēs esam bars. Mēs brienam katrs uz savu pusi.” 1917. gada jūnijā Skalbe raksta: „Tauta ir valsts. No šķiru skabargām mums jātop par atjaunotu tautu, par valsti.” Un tā paša gada novembrī Latviešu pagaidu nacionālās padomes uzdevumā viņš uzraksta uzsaukumu visiem latviešiem, kura beigu vārdos viņš saka: „Latvieši!

Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanos tautām! Negaidiet vairs citas atlaišanas! Ņemiet sev paši, ko vēsture jums dod, un esiet gatavi notīrīt savas durvis no saviem apspiedējiem! Ņemiet sev paši šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem un celiet tur labāku un taisnīgāku valsti, nekā tā, kura tagad iet bojā.

LAI DZĪVO BRĪVA APVIENOTA LATVIJA!”

Rakstus, ko Skalbe rakstījis Latvijas tapšanas un izcīnīšanas vētraino gadu laikrakstos, viņš pazemīgi nosaucis par Mazajām piezīmēm, bet šīm piezīmēm ir bijusi liela, jo liela loma izklīdušās tautas pulcināšanā ap neatkarīgas valsts ideālu, taisna, nešaubīga ceļa rādīšanā uz brīvību un latvisku kultūru. Par šiem pašiem ideāliem Skalbe stāv arī neatkarības gados, kad viņš ir Saeimas deputāts un piedalās valsts uzcelšanas darbā. Par visām lietām viņš stāv par garīgo vērtību pirmtiesībām. 1933. gadā viņš raksta: „Skepticisms un materiālisms mūs ir garīgi sadrupinājis. Mums visiem ir vajadzīga dzīva tautas gara veldze.”

 

Jānis Rudzītis "Dzejnieks aizsaules vārtos"

Skalbes mākslas lielums nav jāmeklē monumentalitātē. Viņš nav uzrakstījis neviena romāna, nevienas drāmas. Skalbes lielums, viņa mākslas suģestīvais spēks manifestējas sīka zeltkaļa darbā, un pirmā plānā te izvirzīts tēlojums, izteiksme. Skalbem ir apbrīnojamas spējas, ko varētu saukt par stilistisko fantāziju. Un gluži kā mūsu tautas dziesmu krājumi ir milzīgs latvisku impresiju apcirknis, tā arī Skalbes dzeja – lirika, stāsti, „mazās piezīmes”- veidojas no tūkstošiem mazu glezniņu, kurās rādās Latvijas daba, ļaudis un Latvijas gars. (..)

Sīkais, nederīgais Latvijas sila ziediņš kļūst cēlāks un lielāks par kaut kuru svešzemju palmu, jo Skalbe saka, ka Dievs ir garām gājis, un šo ziediņu sveicinājis. Un vai jūs atceraties Mūžam zili, ir Latvijas kalni? Vai nav tā, ka šai dzejolītī jūsu gara acu priekšā parādās visa tūkstošgadīgā Latvijas vēsture! Bet, ja jums prātā „Barka ar sienu”, tad tā nav tikai glezna par kādu Daugavas laivinieku, bet tur jūs redzat visu Latvijas rudeni, un dzejoļa gludais ritms jūs iešūpo dzimtenes dievaiņu laikā. Beidzot – visu, kas dod jēgu mūsu dzīvei, raksturo Skalbes dzejas trīs pamatmotīvi: sirds, saule, Latvija. 

Jāņa Rudzīša paraksts zem vēstules Lizetei Skalbei 1952.g.

Lizete Skalbe, Jānis Grīns, Arveds Švābe un Jānis Rudzītis. Stokholma, 20.gs. 60.gadi.