Pieminam.

Martā mēs (Piebalgas muzejnieki) pieminam mūsu priekšteci Hermani Cinci

(26.09. 1911.-3.10.1981.)

Latvijas pirmās brīvvalsts jaunais, talantīgais publicists 9 gadus (1947. g. 30. maijs- 1956. g. 19. augusts) aizvada izsūtījumā Sibīrijā.Tāds bija latviešu leģionāra liktenis. Smeldzīga, dziļi intīma ir Hermaņa sarakste ar nākamo sievu Austru. Tajā daudz sirsnīgas mīlestības, daudz skumju par neizdzīvotiem gadiem un klusa cerība, uz labākām dienām kaut kad…

Hermanis Cincis- Austrai Trallai:

• „Tālos Ziemeļos, 11.04. 1955. Ja jūs aizejiet zilā maija vakarā pa klusu rasas mirdzu Gaujmalā, tad pasveiciniet lakstīgalu ievzarā un manu skaisto sapņu pili upmalā, kurai sen jau pāri laika smiltis grūst.”
• „Tālos Ziemeļos, 30.08.1955. Es sēdu ar jaukiem latviešu zēniem uz nāriņas, „gremoju” pelēkās dienu skrandas, triecam dažādas anekdotes un kavējamies atmiņās, jo mūsu dzīve tagad it tikai- atmiņas.”
• „Tālos Ziemeļos, 15.10. 1955. Kā pelēks zirneklis nāk lēni pār tundras klajumiem no Urāliem drūms svētdienas rīts.”
• „Tālos Ziemeļos, 16.12.1955. Manu mīļo… Pēdējo Ziemassvētku svecīšu mirdzumu es redzēju pirms 13 gadiem frontes bunkurā Volhovā. Cik neticami ātri dega svecītes ,it kā lika saprast, ka ātri sadegs arī mūsu dzīve; tā arī bija.”
• „Jau 9 gadi tālos ziemeļos, un pirms tam apmēram 3 gadi leģionā. No Volhovas purviem līdz Kurzemes loka beigām un pēc tam uz tāliem ziemeļiem.”

Austra Tralla- Hermanim Cincim:

• „Talsi, 4.05.1956. Kur paliek mūsu sapņi? Kamdēļ liktenim ir paticis manai dzīvei atņemt katru labāko laimes stariņu?”
• „Talsi, 6.06.1956. Nu, lai arī jāgaida tagad vēl kaut vai gads, vai cik ilgi, tomēr ticu, ka reiz mēs tiksimies, kas par to, ja man tad būs balti mati.”
  
  

Hermanis un Austra satikās. Viņi dzīvoja, strādāja Brāļu Kaudzīšu muzejā no 1961. g. līdz 1981. g. Hermanis kā izsūtītais nevarēja pretendēt ne uz muzeja vadītāja, pat ne uz speciālista vietu. Viņš varēja būt palīgstrādnieks. „Kalna Kaibēnu” muzeja arhīva dokumentos redzama šī „palīgstrādnieka” ikdiena. Ekskursiju vadīšana, Brāļu Kaudzīšu līdzgaitnieku atmiņu pierakstīšana, ekspedīcijas, ekspozīciju iekārtošana un virkne muzejnieka ikdienas darbu, pat kolhoza cukurbiešu kaplēšana šefības kārtā. Šajos 20 gados „Kalna Kaibēni” piedzīvoja nebijušu pacēlumu, muzeju apmeklēja 20 000 ekskursantu sezonā. „Kalna Kaibēnos” atgriezās ūtrupē pārdotās mantas un tie bija muzeja un muzeja vadītāju 20 pilnasinīgas, 20 veiksmīgas, 20 ļoti darbīgas dzīves gadi, kas aprāvās ar Austras nāvi 1980. gadā. Hermanis no dzīves šķirās gadu vēlāk, pēc 15 gadiem aizgāja dēls Gatis …