Burhardam Sosāram 127
Burhards Sosārs (1890.g. 15. martā Cirstu Ogreskrogā- 1953.g. 12. martā Rīgā. Apbedīts Rīgas Meža kapos)
Pianists, diriģents, komponists, mūzikas pedagogs. Rakstījis arī tēlojumus, dzeju, kritikas.
Tēvs-igaunis Mikels Sosārs- amatnieks, krodzinieks, labs lauku spēlmanis. Pēc pārcelšanās uz Rīgu sāka strādāt Treselta -Rakes mūzikas instrumentu firmā par galdnieku, ar laiku kļuva par klavieru tīrskaņotāju. Burhards Sosārs no visagrākās bērnības auga mūzikas un muzikālu interešu piepildītā vidē. 1896. gadā -sešu gadu vecumā- viņš sāka apgūt klavierspēli. Vecpiebalgas draudzes skolā zēns iemantoja bagātīgu dziesmu pūru. 1910. gadā līdz ar vecākiem pārcēlies uz Rīgu, viņš paralēli mācībām Ata Ķeniņa zēnu reālskolā, vēlāk F. Serkova reālskolā, izglītojās slavenajā A. Gižicka mūzikas skolā profesora T. Lembas klavieru klasē. Pēc reālskolas beigšanas 1914. gadā Sosārs devās uz Pēterpili un no 1915. līdz 1919. gadam studēja Pēterburgas konservatorijas kompozīcijas nodaļā profesora Kalafati speciālās teorijas un kompozīcijas klasē. Kara, revolūciju un finansiālo apstākļu dēļ Pēterpils konservatoriju pabeigt neizdevās, bet 1922. gadā mūziķis īsu laiku mācījās Drēzdenes konservatorijā. Jau kopš 1912. gada Sosārs centās iztikas un mācību naudu nopelnīt paša spēkiem. Rīgas laikā mācoties Gižicka skolā, lai tiktu atbrīvots no skolas naudas, Sosārs līdztekus mācībām strādāja par operas klases repetitoru. Viņš spēlēja klavieru pavadījumu kādā deju skolā, sarīkojumos un koncertos pavadīja tādus ievērojamus dziedoņus kā Olga Pļavniece un Ādolfs Kaktiņš, nodibināja strādnieku jauniešu mūzikas studiju, kuras audzēkņi koncertēja Rīgas parkos. Pēterpils gados konservatorijas students diriģēja latviešu bēgļu korus- Ārrīgas Dziedāšanas biedrības kori, Pēterburgas saviesīgās biedrības kori, Latviešu kora studiju, Skatuves darbinieku kora sekciju, pēc Oktobra revolūcijas bija Strādnieku kluba muzikālais vadītājs. Turpinājās 1912. gadā Rīgā uzsāktā sadarbība ar evakuēto Jauno Rīgas teātri. Sācis kā pianists, Pēterpils laikā viņš strādāja par Jaunā teātra muzikālās daļas vadītāju, un tik ļoti saauga ar teātra pasauli, ka, Rīgā atgriezies, visu atlikušo mūžu veltīja teātra mūzikai. Sākot ar otro sezonu Sosārs no 1921. līdz 1940. gadam bija Dailes teātra mūzikas konsultants un līdz ar Felicitu Ertneri, Jāni Munci, Oti Skulmi, Frici Lepni, Jāni Simsonu piedalījās Smiļģa varenā romantiskā sapņa par nebijuša stila visu inscenējuma elementu sintēzes teātri īstenošanā. Sosārs, kura darbības sākumā Dailes teātra mūzikas instrumentu arsenālā bija tikai vecs pianīno, vecs harmonijs un paša desmit pirksti, izveidoja pat 17 mūziķu orķestri. 1940. gadā par Dailes teātra vadītāju kļuva rūdītais pagrīdnieks Leonīds Leimanis. Savu darbību viņš sāka ar paziņojumu, ka agrākais, divus gadu desmitus veidotais romantiskais Dailes teātris ir miris, bet tā vietā ir dzimis LPSR Dailes teātris, kura vienīgā darba metode turpmāk būs sociālistiskais reālisms. 1940. un 1941. gadā Sosārs bija LPSR Ceļojošā teātra mūzikas konsultants, kādu laiku vēl darbojās Dailes teātrī, pēc tam viņu komandēja par muzikālās daļas vadītāju uz Daugavpils teātri. 1941. -1945. gads pagāja Daugavpilī, darbojoties teātrī un vadot Daugavpils mūzikas skolu. 1944. gada rudenī komponists atgriezās Rīgā. No 1945. gada 1. janvāra līdz mūža pēdējai dienai viņš bija Akadēmiskā drāmas teātra muzikālās daļas vadītājs, bet veidoja arī Jaunatnes, Dailes, Liepājas un Valmieras teātru inscenējumu muzikālo ietērpu.
Kopumā no 1921. līdz 1953. gadam tapusi mūzika vairāk nekā 200 latviešu teātra izrādēm- vienkāršas, skaistas, izrādes satura un noskaņas atklāsmei pakļautas melodijas un pavadījumi. Selmas Lāgerlēvas lugas "Gēsta Berlings" izrādei komponētā "Kavalieru dziesma" un "Āksta dziesma" no Mārtiņa Zīverta lugas "Āksts" uzveduma pārkāpj teātra izrādes neredzamos ietvarus un sāk savu neatkarīgo un nebeidzamo gaitu ārpus laika un iestudējuma. Tauta šīs melodijas dzied, pat mūzikas autoru vairs nezinādama, tās pārceļo uz lugu jauniem iestudējumiem, kuru mūziku sacerējuši citi komponisti. "Kavalieru dziesma" kļūst par Dailes teātra neoficiālo himnu. 1977. gadā dailenieši ar to sāk savas darbības jauno cēlienu jaunajā, Martas Staņas projektētajā teātra ēkā. Līdz šai dienai Dailes teātra zvans skatītājus uz zāli aicina ar "Gēstas Berlinga" izrādes "Kavalieru dziesmas" senatnes varenību un tagadnes dzīvesprieku slavinošo melodiju. Oļģerts Grāvītis, Burhardu Sosāru raksturojot, saka: "..elegants melodiķis. Viņam bija skaista, laba, latviska domāšana."
Burhards Sosārs 1916. gadā rakstītā domrakstā par mācību laiku Vecpiebalgas draudzes skolā.
Pirmo ziemu skolā iet sāku, būdams jau pilnus desmit gadus vecs, 1900. gadā, Jumurdas pagastskolā. Te es nogāju divas ziemas. (..) Pēc tam iestājos Vecpiebalgas draudzes skolā. Šī bija jau plašāk ierīkota skola. Bija vairāk skolotāju, un katrs pasniedza tikai savus zināmus priekšmetus, piemēram, P. k-gs krievu valodu, S.k-gs reliģiju un mātes valodu,U. k-gs- matemātiku un dabas mācību. Skola tai laikā bija arī plaši izslavēta, jo skolnieku še salasījās no malu malām. Cits bija pat no 30 un vairāk verstu tālas apkaimes. Pavisam skolnieku bija ap pusotra simta. Arī pati skola atradās ļoti skaistā vietā. Vasaru tā bija tikko saredzama no tālienes caur kuplajām koku lapām. Gandrīz visapkārt tai atradās arī augļu dārzi. Klases pavisam tai laikā bija tikai trīs. Tad trešā klase gan vēl sadalījās divās daļās. Kas nāca trešo gadu- bija jaunākā nodaļā, kas ceturto- vecākā. Agrāk no Kronvalda laikiem še esot gan bijusi ierīkota sevišķa augstāka klase, bet pēdējā laikā tā bija izputināta.
Draudzes skolā es iestājos 1900. gadā, pagasta skolas kursu nenobeidzis. Iesākumā, zināms, nebija viegli. Citi biedri pa lielākai daļai bija tikai tādi, kas pagastskolā bija jau nogājuši četras ziemas, bet es tikai divas. Sevišķi nogurdinoša man izlikās krievu gramatika.
Ikkatru dienu bija jāiet trīsreiz dienā pastaigāties. Vasaru gājām tikai līdz skolas birzij. Še bija sataisīti vairāki kroketes plači, kur tad spēlējām angļu kroketi. Pastaigājoties nāca katru reizi līdzi arī tās reizes dežūrējošais skolotājs. Skolotājs P. k-gs arvien mēdza ņemt līdzi arī avīzes. Nosēdās birzī uz sola, visi sapulcējās apkārt, un viens no skolniekiem lasīja priekšā.
Še birzī bija viss ļoti jauki. Vakaros desmitiem lakstīgalu te trallināja savas dziesmas, aiz purva trinkšķināja pelēkais strazds, un kaut kur dziļāk mežā zvanīja dzeguze. Tas viss savienojās savādi nakts maigajā harmonijā. Vai elpu aizturējuši, daudz vakarus še mēs klausījāmies šajā birzs savādajā melodijā.
Jaukākos vasaras vakaros atnāca līdzi arī citi skolotāji. Tad vai nu turpat birzī, vai arī izmeklēja citu kādu jauku vietu, sakurināja uguni un sarīkoja jautrības vakaru. Ugunīm jautri sprakšķot, atskanēja arī jautras dziesmas, kas pa ziemu bija mācītas. Starpbrīžos gāja rotaļās. Kad uguns sāka kļūt mazāka, jautri devās atkal visi mežā, un sārts uzliesmoja atkal no jauna pāri slaidajām egļu, bērzu un apšu galotnēm. Šajos vakaros nereti iedalījās arī vietējais mācītājs, dakteris un citi. Uguns sprakšķēšana un jautras klaigas turpinājās nereti līdz vēlai pusnaktij. Līdz uz skolotāja S. k-ga uzaicinājumu, tīri it kā vēl nemaz negribētu, "Dievs, svētī Latviju" vai citām tautas dziesmām atskanot, devāmies atpakaļ uz skolu.
Lai gan apkārtējie muižnieki toreiz uz Vecpiebalgas draudzes skolu noraudzījās diezgan nelabvēlīgi, arī inspektors bija kādreiz par to, ka skolēni bija iesnieguši lūgumrakstu, lai Vecpiebalgas draudzes skolā atļauj pasniegt arī svešas valodas, izteicies, ka skolā valdot pretīgs gars. Vietējais baznīcas priekšnieks Vohalders 1904. gada pavasarī uzaicināja visus draudzes skolas audzēkņus ar skolotājiem uz savu muižiņu Leimanē.
Ekskursija notika jūlijā. Laiks bija ļoti jauks. it kā tam izraudzīts. Gājiens sākās no paša rīta. Meitenes ar garām vijām, vaiņagiem un puķu kroņiem gāja pa priekšu. Zēni drusku atstatāk, kareiviski pa četriem rindā. Katra klase zem sava karoga. Skats bija patiešām skaists un droši vien atgādināja mazu kara pulku. Gājiens tika arī vairākkārt nofotogrāfēts. Labu gabalu iepakaļ brauca kādi septiņi zirgi. Ratos salikām uzkožamos un siltākas drēbes atpakaļ nākšanai naktī.
Pirmā stacija bija Ogres skolā. Te palikām kādu brītiņu atpūsties. Skolotāji Kaudzītes Matīss un Reinis turēja runas, izrādīja savus skolas iekārtojumus, muzeju utt. un pēc tam arī pievienojās gājienam. Pagastskola bija jau slēgta, un tāpēc tiem bija arī vaļa. Viņi mūs pavadīja līdz kādai jaukai birztalai, kur atkal visi sagājām atpūsties un ieturējām pusdienas. Pēc tam atkal Kaudzītes turēja runas un atgriezās atpakaļ. Pēc tam gājienam vairs nekāda piestāšanās nenotika. Nonācām pašā Leimaņu muižā. Nodziedājām kādas dziesmas, Vohaldera k-dze turēja runu un beidzot uzaicināja muižas dārza parkā. Karogus salikām kokos un sagājām visi iekšā. Še mūs uzņēma ar tēju un baltmaizi, kas lielā daudzumā bija piecepta. Pēc nodziedājām atkal kādu dziesmu, un Vohaldera k-gs un k-dze uzaicināja nākt apskatīties viņu saimniecību. Lai gan bija vēl gandrīz pavasaris, tomēr mēs tur redzējām kuļam ar tvaika spēku. Tam bija jau no rudens paglabāta nekulta labība. Tika izskaidrota un praktiski rādīta arī rīkošanās ar viņu. Pēc tam aizgājām uz āboliņa lauku, kur atkal tika izrādītas pļaujamās mašīnas un rādīta pļaušana un rīkošanās ar viņām. Pats Vohaldera k-gs pēc tam izrādīja savas pļavas un druvas un runāja par mēsliem un mēslošanu. Beigās nonācām pie kāda ezera, kur tad atkal atpūtāmies ezera malā. Tur likām atkal jautri atskanēt dažai dziesmai. Dziesmu skaņas, plūstošas no jautrām bērnu krūtīm, skaņi aizviļņoja pār kluso ezera līmeni. Pat jautri čivinošie tuvējās birzs putniņi apstājās, it kā noklausītos mūsu dziesmās.
Bija jau vēls vakars. Mūs vēl uzņēma ar vakariņām un mēs sākām taisīties ceļā. Sacēlām atkal karogus. Vohaldera kundze vēl turēja atvadīšanās runu, nobeigdama ar vārdiem: "Dievs lai svētī jūsu ieiešanu un jūsu iziešanu!" Mēs vēl nodziedājām kādu dziesmu, un gājiens devās atpakaļ. Kad nonācām skolā, saule bija jau lielā gabalā. Karogus salikām kokos skolas priekšā un paši kādas stundas nogulējām. Stundas šodien, zināms, neturēja. Ap pusdienlaiku aizgājām tikai līdz vecai kapsētai. Karogus saspraudām uz vaļņiem, fotogrāfs O. Lesiņš nofotogrāfēja. Tuvojās šķiršanās brīdis uz vasaras brīvdienām.
Trešajā klasē mēs kopīgi abonējām arī dažus laikrakstus. Piemēram, "Birževije vedomosķi", "Žurnal dļa vseh", derīgu grāmatu nodaļas izdevumus u.c. Kādā pauzē tika spriests, vai neabonēt arī "Pēterburgas Avīzes" un "Dienas Lapu". Nākamajā pauzē bija sarakstīts un vairākos eksemplāros izplatīts uzaicinājums abonēt jaunu avīzi "Spieķi". Iesākumā iznāca tikai smiekli par tādu uzaicinājumu- bet beigās nosprieda arī patiešām izdot katru nedēļu vienu rakstisku žurnālu "Spieķi". Kāds uzstājās par redaktoru, piedalījās līdzstrādnieki, un pieteicās abonenti, un jau nākamajā piektdienā iznāca pirmais numurs. Parakstījis bija atbildīgais redaktors P. Mākons. Zem manuskriptiem bija lasāmi vārdi : Paparžu Jānis, Švauksts, G.-A., Pusmēness un daudzi citi. Avīze iznāca kādu pusotru mēnesi bez kāda traucējuma. Bet te to reiz bija pamanījis skolotājs S. Tā kā skolotāji un it sevišķi S. bija "Spieķī "diezgan aizskarti, tad, zināms, neklājās "Spieķim"vairs labi. Kādā naktī, kad visi bijām jau aizmiguši, ar lampu bija ienācis skolotājs S., izsaucis Mākoni, Nēģi, Frici, Rudusi, Kauliņu un citus "augšā". Katrs no viņiem esot bijis ieslodzīts atsevišķā kambarī, un katrs pa vienam nopratināti. Vai caur to viņš kaut ko bija panācis, nezinu. "Spieķi" tika tikai pēc tam konfiscēti un sadedzināti, un vairs neiznāca.
Vecpiebalgas draudzes skolā arvien piektdienās tika turēts priekšlasījums. Tad varēja arī iesniegt jautājumus. Bet 1905. gadā caur kāda vakara debatēm viena jautājuma dēļ S. šos vakarus slēdza uz visiem laikiem.
1904. gadā pēc skolotāju, mācītāja un citu pūlēm tomēr beigās atļāva pasniegt arī svešas valodas. Tika arī tūliņ pieņemta viena skolotāja M. O. j-kdze, kura pasniedza zemākām nodaļām vācu un franču valodu. Tālākām nodaļām pasniedza M. S. k-dze. Svešu valodu ņēmēju bijām gandrīz lielākā daļa.
Še, Vecpiebalgas draudzes skolā es nogāju trīs gadus. Pēdējo gadu es nespēju līdz galam kārtīgi noiet. Skolā ieviesās lipīga slimība (masalas) ,ar kuru saslimu arī es. (..) Pēc tam vēl aizgāju uz draudzes skolu, tomēr nespēju vairs līdz galam noiet slimības atkārtošanās dēļ. Tāpēc paliku mājā.
Lai dzīvo mūžam vairs atpakaļ nenākošā jaunība!
1. "P.k-gs" - Jēkabs Paulītis (1852.g. 20.aprīlī Vecpiebalgā - 1916.g. 23. jūnijā Vecpiebalgā).
Viens no trim Vecpiebalgas draudzes skolas "zelta paaudzes" (rakstnieki Antons Austriņš, Antons Bračs, Angelika Gailīte, Pēteris Ramizars- Ozoliņš, Reinholds Sotaks, rakstnieki un politiķi Kārlis Skalbe un Jānis Bērziņš- Ziemelis, žurnālists, ap 30 lugu tulkotājs, teātra kritiķis un teātra vēsturnieks, Nacionālā teātra direktors 1925.-1937. Arturs Bērziņš, antīkās literatūras tulkotājs Augusts Ģiezens, grāmatizdevēji Jānis Roze un Pauls Skrābans, aktieris Jānis Veidens, komponists Burhards Sosārs, jurists un žurnālists Konstantīns Gaigals- Hiršs, jurists Antons Ozols (Latvijas kara ministrs 1928., 1929.g., Latvijas armijas pārveidošanas komisijas priekšsēdētājs un pārveides īstenotājs), jūras kapteinis J. Rātminders, ārsts, Latvijas Universitātes profesors, daudzu medicīnas mācību grāmatu autors Hermanis Buduls, viena no pirmajām diplomētajām latviešu sievietēm - ārstēm Marianna Melbārde- Bergmane, ārsts, zinātnieks, medicīnas vēsturnieks, poliglots, antīkās literatūras atdzejotājs Jānis Skuja, medicīnas vēsturnieks, agronoms , Latvijas zinātniskās augļkopības pamatlicējs Jānis Sudrabs un desmiti citu ārstu, vetārstu, skolotāju, inženieru, juristu, militāristu un tautsaimnieku) audzinātājiem.
Vecpiebalgas draudzes skolas krievu valodas un ģeogrāfijas skolotājs 1874.-1912., grāmatas "Vadonis krievu valodas mācībā" (1892) autors.
Bija Vecpiebalgas Labdarības biedrības priekšnieks, bibliotekārs, teātra komisijas loceklis, korists.
Mūža nogali aizvadīja Vecpiebalgas "Raskumos" ,nodarbojoties ar lauksaimniecību. Apbedīts Vecpiebalgas Jaunajos kapos. Ir bijušo skolēnu uzstādīts piemineklis.
2. "S.k-gs " - Jānis Sliede (1859.g. 26. janvārī Rāmuļu "Brenguļos" - 1921.g. 4.aprīlī Vecpiebalgā).
Ata Kronvalda (1837.g. 15.aprīlī Mazkrotē - 1875.g. 17.februārī Vecpiebalgas draudzes skolā) skolnieks, darba turpinātājs un znots.
Viens no trim Vecpiebalgas draudzes skolas "zelta paaudzes" audzinātājiem.
Vecpiebalgas draudzes skolas skolotājs 1882. - 1921. (1887.- 1921. - arī skolas pārzinis).
Mācīja ticības mācību, latviešu gramatiku, domrakstus, literatūru, rakstniecības teoriju, ģeometriju, dziedāšanu, līdz 1897.gadam arī vācu valodu.
Līdztekus skolotāja darbam veica arī baznīcas ķestera un ērģelnieka pienākumus, bija Vecpiebalgas Lauksaimniecības biedrības loceklis. Apbedīts Vecpiebalgas Viduskapos. Ir bijušo skolēnu uzstādīts piemineklis.
3. "U.k-gs "- Jānis Ūdris (1862.g. 3. novembrī Vecpiebalgas "Staņaudos" - 1934.g. 3.jūlijā Vecpiebalgā, domājams, "Ūdros").
Vecpiebalgas draudzes skolas bijušais skolēns, 1894.-1926. Vecpiebalgas draudzes skolas skolotājs, viens no trim Vecpiebalgas draudzes skolas "zelta paaudzes" audzinātājiem. Mācīja matemātiku un dabas zinības. 1926.gadā aizgāja pensijā un dzīvoja paša celtajos "Ūdros".
Mācību grāmatu "Daba un viņas parādības" 1-2 ,1920 ( izdota arī latgaliski ), "Dzīvā daba" (1925) autors. Pārtulkojis V. Lunkeviča grāmatu "Mācība par dzīvo dabu" 1-2, 1906, 1907. Rakstījis laikrakstos un žurnālā "Biškopis".
Darbojās Vecpiebalgas sabiedriskajās organizācijās un biedrībās, bija viens no Vecpiebalgas Labdarības biedrības teātra aktieriem, spēlēja teātri un vadīja izrādes Vecpiebalgas (draudzes) II. pakāpes pamatskolā, kurā viņa laikā mācījušies rakstnieki Jānis Jēps- Baldzēns, Milda Priedulāja un Jānis Sudrabkalns, aktieris Jānis Priede, gleznotāji Eduards Dzenis un Jūlijs Jēgers, vairāki pazīstami tautsaimnieki, žurnālisti, agronomi, daudzi skolotāji, kuru vidū arī Vecpiebalgas nepilnās vidusskolas pārzinis 1941.-1944., ar Lāčplēša kara ordeni, Viestura ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Latvijas armijas pulkvedis - leitnants Rūdolfs Vēliņš.
Jānis ūdris apbedīts Vecpiebalgas Viduskapos. Ir bijušo skolnieku likts tēlnieka E. Zvirbuļa darināts pelēka granīta piemineklis ar skumstošu pusaugu meiteni ar rozi rokā.
4. "Arī pati skola" - 1864. gada novembrī iesvētītā Vecpiebalgas draudzes skolas ēka toreizējā Rīgas - Pleskavas lielceļa malā. 1905. gada 3. decembrī vietējie revolucionāri no masīvās laukakmeņu celtnes uzbruka muižnieku grupai, kura karaspēka pavadībā no Piebalgas - Orisāres (Inešu) muižas devās uz Cēsīm. Ar nosaukumu "Vecpiebalgas kauja" vēsturē palikusī apšaudīšanās risinājās vairākas stundas. 1906. gada 6.janvārī soda ekspedīcija grāfa Grabes vadībā skolu uzspridzināja līdz ar visu garajos darba gados sagādāto inventāru, bagātīgo bibliotēku, ērģelēm un 800 muzeja priekšmetiem.
5. "no Kronvalda laikiem" - Atis Kronvalds (1837.g. 15. aprīlī Mazkrotē - 1875.g. 17.februārī Vecpiebalgas draudzes skolā) - sabiedrisks darbinieks, publicists, valodnieks, pedagogs. Vecpiebalgas draudzes skolas skolotājs 1873.-1875.
Vecpiebalgas draudzes skolas augstākās klases izveidotājs un vadītājs. Tās audzēkņiem mācīja vācu un latīņu valodas, vēsturi, ģeometriju un dabaszinātnes.
Neraugoties uz Skolu valdes liktajiem šķēršļiem, 1873.gada 21.jūnijā ar ģimeni no Tērbatas ieradies Vecpiebalgā, Kronvalds kopā ar Vecpiebalgas kori tūlīt devās uz I. Vispārējiem dziesmu svētkiem Rīgā. Svētku goda mielastā viņš dedzīgi pauda savus jaunlatviskos uzskatus par to, ka latviešu garīgās atmodas pamats ir pašas latviešu tautas garīgais spēks, nevis vācu skolas un vācu muižnieku žēlīgā labvēlība. Īso Vecpiebalgā pavadīto mūža posmu Kronvalds aizrautīgi veltīja šī garīgā spēka kopšanai gan audzēkņos, gan kolēģos, gan pārējā sabiedrībā. 1874.gadā viņš Vecpiebalgā noorganizēja un vadīja pirmos skolotāju kursus metodikā, piedalījās Cēsu apriņķa skolotāju konferencēs, kopā ar Reini Kaudzīti rakstīja vēstures mācību grāmatu, vāca materiālus citām iecerētajām mācību grāmatām, nodarbojās ar valodniecību, sevišķi leksiku, publicējās presē, piedalījās Cēsu Dziesmusvētkos. Kronvalds pievienojās Vecpiebalgas inteliģences slepenajam pulciņam "Ķirps", kļuva par Vecpiebalgas Labdarības biedrības priekšnieka vietnieku, lektoru, darbojās VLB teātra komisijā, piedalījās teātra izrādēs. (1874.gada 12.februārī viņš bija Bunga lugā "Pazudis bērns", otrajos Ziemassvētkos spēlēja Vangali lugā "Viss nav zelts, kas spīd"). Intensīvajā dzīvē sabrūkot veselībai, mira 38 gadu vecumā.
Apbedīts Vecpiebalgas Viduskapos. 1893.gadā uzceltā pieminekļa pamatnē iekalti vārdi no skolotājam Ziediņam rakstītās vēstules: "Tēvzeme un brīvība - vissvētākie dārgumi virs zemes", kuri uz mūžu palika toreizējā draudzes skolas skolnieka Kārļa Skalbes atmiņā. Pēc četriem gadu desmitiem Brīvības pieminekļa tehniskās komitejas loceklis Skalbe iesacīja Brīvības pieminekļa pamatnē iekalt devīzi "Tēvzemei un Brīvībai".
6. "sevišķa augstākā klase" - Vecpiebalgas draudzes skolas augstākā klase (1873-1892)
Pēc Kronvalda nāves sarežģītos apstākļos izveidotās augstākās klases darbība uz vienu gadu apstājās. 1876.gada februārī tās vadību uzņēmās skolotājs un valodnieks Kārlis Millers - literatūras vēsturē pazīstamais Zariņu Kārlis (1844.g. 15.decembrī Bērzmuižā - 1911.g. 10.decembrī Cēsīs).
Millers viena - divu gadu laikā spēja iemācīt augstākās klases audzēkņiem ģimnāzijas vairāku gadu kursu. Vecpiebalgas draudzes skolā gūtās pedagoģiskās sekmes ierindoja Kārli Milleru sava laika cienījamāko skolotāju pulkā. Viņa audzēkņu vidū - komponists Emīlis Melngailis, mākslinieks Jūlijs Madernieks, rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra, grāmatizdevējs Andrejs Misiņš, valodnieks Jānis Zēvers, mācītāji Voldemārs Maldonis, Jānis Rucelis, Jānis Opss, skolotāji Arvīds Blaumanis un Jūlijs Vankins, ārsti Bruno Saliņš, Teodors Vankins, Andrejs Priedkalns, provizors Benjāmiņš Brēmanis.
Laikam ritot, tam līdzi mainījās arī sabiedrība. Augstās skolas naudas dēļ augstākajā klasē varēja atļauties mācīties tikai ļoti turīgu saimnieku dēli. Nepietiekošās inteliģences dēļ daudzus tās audzēkņus pārņema nepamatota augstprātība, bezkaunība un visatļautības gars. Topošie "študentes" pazemoja nopietnos, labsirdīgos ideālistus skolotājus, sacentās huligāniskās izdarībās, visbeidzot sāka nodarboties ar zagšanu. Pēc ilgstošas izmeklēšanas vainīgos atrada un izslēdza, tomēr skolas labajai slavai bija iecirsts dziļš robs un augstāko klasi 1892.gadā likvidēja.
7. "vietējais mācītājs" - Pauls Gailītis (1869.g. 29.maijā Dzērbenes draudzesskolā - 1943.g. "gulagā" PSRS).
Garīdznieks, sabiedrisks darbinieks, politiķis, skolotājs.
Vecpiebalgā pie Rūdolfa Kārļa Eduarda Gulekes (1831.g. 13.septembrī Mazsalacā - 1901.g. 7.februārī Vecpiebalgas Mācītājmuižā) 1895.gadā nokalpoja savu mācītāja amata kandidāta laiku. 1902.gadā stājās mirušā Gulekes vietā, kļuva par pirmo latviešu tautības mācītāju Vecpiebalgā un veica šo pienākumu līdz 1912.gadam. Rosīgi piedalījās draudzes sabiedriskajā dzīvē - 1903.gadā bija viens no Vecpiebalgas Lauksaimniecības biedrības dibinātājiem un kļuva par tās priekšnieku, 1907.gadā atjaunoja skolu biedrību, nosaucot to par Vecpiebalgas Trūcīgo skolnieku palīdzības biedrību. Dzīvodams Vecpiebalgas Mācītājmuižā, kur no divu līdz astoņu gadu vecumam (1771-1776) bija dzīvojis Garlībs Merķelis, un, būdams "Latviešu", "Vidzemes senatnes" un "Vanema Imantas" autora uzskatu mantinieks, Pauls Gailītis sarakstīja plašu latviešu "brīvības tēva" biogrāfiju. Merķeļa tradīciju, aizstāvot latviešu tiesības skolā, baznīcā un pašvaldībā, Pauls Gailītis turpināja savos avīžu rakstos. Izraisījās asas nesaskaņas ar vācisko Vidzemes luterāņu baznīcas vadību, kura pārmeta Vecpiebalgas mācītājam 1905.gada revolūcijas atbalstīšanu. Gailītis zaudēja Vecpiebalgas draudzes mācītāja vietu un līdz 1921.gadam dzīvoja Kaukāzā. Atgriezies Latvijā, bija I. Saeimas deputāts, 1921. un 1922.gadā Ārlietu ministrs, 1923.gadā Izglītības ministrs, no 1925.gada mācītājs Lielvārdē. 1929-1931.gadā bija Pieminekļu valdes direktora vietas izpildītājs, 30.gados - žurnāla "Latvijas Jaunatne" redaktors, Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta priekšsēdētājs, Rīgas Komercskolas skolotājs un Rīgas pilsētas I. ģimnāzijas direktors. 1938.gadā nāca klajā viņa grāmata "Kā mani ēvelēja".
1941.gada 14.jūnijā Paulu Gailīti arestēja. Tāpat kā jaunākos brāļus- Astrahaņas čekas cietumā nošauto dabaszinātnieku Laimoni Gailīti un Vjatlaga spaidu darbu nometnē mirušo inženieri un politiķi Marku Gailīti, tāpat kā Lubjankas čekas cietumā Maskavā nošauto svaini - agronomu, politiķi, bijušo Latvijas Ministru prezidentu un Rīgas pilsētas galvu Hugo Celmiņu, arī kādreizējo Vecpiebalgas mācītāju Paulu Gailīti samala melu un ļaunuma dzirnakmeņi. Viņa atdusas vieta nav zināma.
8. "dakteris"- Jānis Kundziņš (1857.g. 24.decembrī Kuldīgas apriņķa Sīpelē - 1913.g. 8.martā Vecpiebalgas Doktorātā).
Vecpiebalgas pagasta ārsts no 1885.gada līdz pēkšņajai nāvei 1913.gadā. Sabiedrisks darbinieks, Vecpiebalgas Labdarības biedrības priekšnieks.
Smiltenes prāvesta, rakstnieka, literatūrvēsturnieka, sabiedriskā darbinieka Kārļa Kundziņa (1850.g. 3.maijā Sīpelē - 1937.g. 18.novembrī Smiltenē) jaunākais brālis un arhitekta, Latvijas senās celtniecības pētnieka, Brīvdabas muzeja nodibinātāja, Latvijas Universitātes profesora Paula Kundziņa (1888.g. 4.februārī Smiltenes mācītājmuižā- 1983.gada 8.novembrī Kanādā) tēva brālis.
Apbedīts Vecpiebalgas Jaunajos kapos. Ir piemineklis. Kapavieta apjozta ar metāla žogu.
9. "M.O.j-kdze" - nezināma.
10. "M.S.k-dze" - Milda Sliede, dzimusi Kronvalda, (1872.g. 12. maijā Tērbatā - 1960.g. 20.jūlijā Linkolnā, ASV).
Pirmā sieviete - skolotāja Vecpiebalgas pagastā. Ata Kronvalda meita, Jāņa Sliedes sieva, rakstnieka Andra Gātera māte.
1897.-1927. strādāja par skolotāju Vecpiebalgas draudzes skolā. Vadīja meiteņu klasi, mācīja ģeogrāfiju, angļu un franču valodas. 1927.gadā aizgāja pensijā, pēc tam dzīvoja Rīgā. 1944.gadā kopā ar meitas ģimeni devās trimdā un nonāca Vācijā. No 1949. gada dzīvoja Amerikā.
