Rūdolfs Blaumanis un Kārlis Skalbe ap 1905. gadu.
Foto: J. Rieksts. PMA "Orisāre" krājums.

2018.gadā pieminam vairāku piebaldzēnu draugu un literāro krusttēvu, rakstnieku Rūdolfu Blaumani. Šoreiz mazliet par jubilāra attiecībām ar Kārli Skalbi.

„…un es ieraudzīju pavecu, apļu sejiņu, apaļu vēderiņu un apaļu mīkstu rociņu uz sava pleca. „Nebēdā neko! Dzīve te būs laba. Skaties, kādi te visi apvēlušies. Es viņiem esmu palīdzējis. Es mīlu jaunus cilvēkus, man patīk, ka viņi tiek uz priekšu. Nebēdā neko! Ja tev trūkst, ko iesākt dzīvot, es došu šķiņķi gaļas, un kāpostu ņem no mana kubula, cik gribi.”

Tā, protams, ir pasaka „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”  un nevienam nav noslēpums, ka jau Rūdolfs Blaumanis Labsirdīgā tēlā sazīmējis pats sevi.  Melna nepateicība, bez šaubām.  Vēl medus pods (tas pats medus, ko Blaumanis gādīgi sirgstošajam draugam veselībai sarūpējis) un mētelītis (tas pats mētelītis, ko trūcīgajam draugam Blaumanis pasūtina un dāvā) piedevām, nejauki, ko citu gan tur piebilst?

Pavecs, gluži vai mūžvecs ir tas Labsirdīgais. 41 gads! Kamēr Jaunajam jūrniekam tikko 25. Atstājis veco pelēko tēva māju, lai dotos pasaulē. Mēģinājis kājām doties uz Krimu, ieguvis skolotāja tiesības, Vidzemes Trubadūrs:

„Šurp, brāļi!

Mēs esam jauni,

Plūst plūdi krūtīs no spēka.

Šurp, sirsnīgi plecu pie pleca!

Mums jāuzceļ sadzīves ēka!

Šurp! Iededzināsim sauli

Ar jauno dvēseļu liesmām!

Nāks ziedos mirdzoši laiki

Ar tālu skanošām dziesmām.(1900.)

Jaunais ideālists, sapņotājs ar degošu sirdi, tāds ir jaunais jūrnieks, tāds Skalbe. „Incēnu” kalējmājiņa un sīkā ikdienība, vēršu dzinēju un jēru kupču sīkmanība un veikalnieciskums palicis aiz muguras, aiz Incēnu kalna, tur tālumā, kur īstā dzīve, kur debesis tik augstas kā bezgalība un Ziemeļmeitas acis pasauli aizdedzina, turp dodas jaunais jūrnieks, turp Skalbe. Jo abiem viņiem „bija jauna sirds, gluži jauna, neievainota un stipra kā tikko iz cepļa ņemta krūze, kuras glazūra nevienā vietā nav iedauzīta... Kur piesit, tur skan.
Viņa bija karsta. Neredzamas liesmas karsēja viņu sarkanu, un tā plūdināja pa manām dzīslām karstas asinis.
Kā pavasara straumes aizrauj sev līdzi krastmalas kokus un atstāj viņus tur, kur noplok, tā manas straujās asinis rāva mani kaut kur prom.”   Kā jaunais jūrnieks, tā Skalbe gan dzirdēja uz sevi vērstas replikas: „Jaunības ideālisms! …Karstas asinis… Neprātīgi sapņi…”, bet tās tikai stiprināja pārliecību, ka īstā dzīve ir! Virs piebaldzēna ratiņu vezuma, aiz jērošanas, viņpus zemajām debesīm, aiz Ērgļu istabiņas šaurības.

Kad tādā lidojumā kāds mēģina mazliet pievilkt pie zemes, nekas labs tur nesanāk.  Lielākoties lecīgais top vēl lecīgāks. Kā jaunais Skalbe.  Dzīves pieredzes mazliet vairāk kā melns aiz naga, bet  mīlestība pāri visam, jo Ziemeļmeitu viņš jau ir saticis. Viņš ir apguvis trubadūros itin veiksmīgi dažādu zobgalīgu pantiņu mākslu, labs interpretētājs, parodists un satīriķis.  Cik ciešanu gan jaunais un lecīgais Skalbe nav sagādājis Buļļu korodzinieka sievasmātes radu radiem ( „Pag, uz tā prieka ieliešu sev vienu zāļu šņabi…”) vai Skaistai miesnieka meitai un viņas papiņam („Tavi pirkstiņi saldos taukos pil, t u mani ar cīsiņu smaržu vil”)

Un tā mēs varētu turpināt, dzīves un mākslas robežas nojaucot, pasaku un realitātes varoņus sapludinot un kodējot tik vaļā ar visai vienkāršām atslēgām. Atkožot kā vāveres riekstus, rau, reku tas nelietīgais pirtnieks, kas savu mammu aizmirsa, nu tak tas pilsētas pirtnieks Jānis, skotele tieši tāda pati un par māti ar nekas vairs nav dzirdēts vai, piemēram, tā draiskā pelīte ikurāt kā Dacīte, runcim Pēterim parādoties, krita tā nagos, par godājamo Lāča kungu aizmirsusi, jā, jā, Dacīte, kas Dacīte.

Tā jau arī Brāļiem Kaudzītēm gāja, kad  , "tas ko visi domā esam mani, nemaz neesmu es.”

Tikmēr uz dzīves un literatūras takas sastapušies divi dižie. Viens, kurš jau daudz laba radījis, otrs, kurš nupat sāk un top. Skalavs (draugu iesauka Skalbem) savu gara darbu, pasaku par Ziemeļmeitu, dod lasīt draugam Blaumanim.  Tam  tik ir dūša! Tas tik ir zellis! Nedomāju vis! Tik daudz nekaunības arī jaunībā Skalbem nebija, lai izsmietu draugu un tad vēl lepni dotu rokrakstu lasīt! Dzīves pieredzes arī , kā jau minēju, mazliet vairāk kā melns aiz naga. Spilgtie dzīves pārdzīvojumi un pieredzējumi, cik nu to tobrīd ir, sāk dzīvot savu citu dzīvi pasakā. Bez ļauna, bez naida, mazliet aiz lecības, aiz jaunības, kāpuram par tauriņu kūņojoties.  Ko Blaumanis: „Jādrukā!” Gan trekno cūku zemes tēlojums par stipru, būtu jāpārstrādā, bet – jādrukā! Gan „viņš mani savā fantāzijā aprakstījis (pa daļai) par briesmīgāko špīseri”, bet – jādrukā! Rūdolfa Blaumaņa gādība jaunajam Skalbem varēja šķist pārspīlēta. Laikā, kad dzīve mutuļo un jaunas vēsmas pārņem ikvienu, jo īpaši tādus nemiera garus, tāda tēvišķa, vai pat mātišķa gādība netiek novērtēta. Paldies, mamm, sviestmaize zobos un prom. Mētelītis visos laikos ir un paliek mētelītis. Jā, trūcīgam jauneklim atbalsts, jā, paldies un… prom! Un kurš tad 25 gados pēc paslimošanas un mammas medus un piena kūres būs tik prātīgs, lai nedotos uz tusiņu līdz rīta gaismai tādēļ vien, ka tikko bijis slims?  Mamma būs mūžīgi. Tā dzīvo jaunībā. Tieši tā dzīvo Skalbe, viens no ļurkām un, kad nu vēl Blaumanis par Lizeti īgņojas, tad – spuras gaisā! Vai tad vispār mēdz būt citādi? Kā tais laikos, tā šajos.

Taču pat tas nav būtiskākais. Būtiskais ir Blaumanis. Šī labā sirds. Tik vienkārši.  Un tik sarežģīti reizē. Saredzēt sevi visai neglaimojošā pasakas tēlā un pārdzīvot to sevī (jo nevar tam pārkāpt pāri kā nebijušam, pat tāds cilvēka dvēseles noslēpumu pazinējs kā Blaumanis nevar. Tas sāp.) Bet tikai retais (un es pat nezinu, kurš vēl, Skalbe vienīgi) to spēj. Palikt draugos.  Kopā sapņot un turpināt atbalstīt. Tā ir tā īpašā maģija, kas notiek, sastopoties gara radiniekiem, dvēseles tuviniekiem. Tā ir reta laime un viņu abu starpā tā bija. Dzīves ceļā sastaptas personības var atstāt mūsu dvēselēs nospiedumus, no vecākiem un aizlaikiem mēs mantojam savu vienreizējo būtību, ko katra sastapšanās un katra pieredze mazliet bagātina, mazliet papildina. Mūs veido laiks un ļaudis, bet, ja palaimējas sastapt savu gara radinieku, jau dzīves skolotu, mēs augam. Skalbem palaimējās. Viņa, no mātes mantotā krietnā sirds  sastapa otru līdzīgu. Un, kamēr vēl jaunība iebilda un kamēr jaunība iztrakojās, tikmēr tālumā, itin sasniedzamā tālumā,  vīra gados šī sirds atkal mina Braku takas.

1929.gads. Skalbe „Atmiņas par Blaumani”: - Laimīgā vieta – Ērgļi, kur „starp kupliem, mežainiem pakalniem spīdēja mazi ezeri un Ogres līči un kur mēs toreiz dzīvojām. Rūdolfs Blaumanis, jaunais mūziķis Aleksandrs Būmanis bija pastāvīgi viesi pagasta mājā un skolā, kur mēs bieži satikāmies. Vasarā, kad Blaus svinēja savu vārda dienu („Pēterus”), tur kādreiz ieradās arī Akuraters, kurš toreiz bija skolotājs Jumurdā, un Antons Austriņš no Piebalgas. Atmiņā palikusi kādreiz Ērgļu skolā redzētā Emīļa Dārziņa gaišā, apolloniskā galva. Šie gadi, kurus es še pavadīju (..) pieder pie laimīgākiem manā mūžā. Še es iemantoju neaizmirstamus draugus. Viens no tiem bija Rūdolfs Blaumanis. Un, kad Blaumanis būšot bagāts, viņi celšot Brakos trīs mājas – Blaumanim, Akurateram, Skalbem. „Blaumanis nu jau labi pagulējies smilšu kalnā. Trīs mājas laimīgai draudzībai un netraucētai gara dzīvei paceļas un nolaižas spulgojošā ezera malā – mūsu gaisa pilis!”

Un vēl pēc gadiem, 1933. Rūdolfa Blaumaņa piemiņai.  Tā paiet gadi, tā nozūd mīļi un tuvi cilvēki. Nezin kā gribētu sniegt viņiem rokas pakaļ, bet viņi nav atsaucami. Tie paliek aiz kādas klusuma robežas, no kurienes vairs nenāk neviena skaņa. Tad liekas mums, ka mēs viņus neesam diezgan mīlējuši un saudzējuši. Bet šī atziņa nāk arvien par vēlu.

Literatūrā abi dižie vidzemnieki iet katrs savu izcilības ceļu. Katrs savā žanrā sasniedz līdz tam nebijušas virsotnes. Viņiem abiem atšķirīgi likteņi un dzīves ceļi, kuri, par laimi, īstajā brīdī no kādas, varbūt augstākas varas, krustoti.  Blaumanis rada „Indrānus”, Skalbe „Dvēseļu mežu”.  Un ir abi šie darbi gan par kokiem, gan dvēseli.  Un koki abiem tuvi un sāpes tik radniecīgas. 

Kā tad tur īsti bija ar to pāridarījumu?  9 gadus pēc Ziemeļmeitas , 5 gadus pēc Blaumaņa nāves Skalbe raksta nācijas mīļākajā pasakā: „Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu. Šie mazie ļaudis ir tik ziņkārīgi. Viņi vēl nezina, kā sāp. Viņi grib redzēt sāpes un priecājas kad kaķis mokās.  Gan dzīve ievainos viņu jaunās dvēseles un tie zinās, kā sāp. Tad mēs vēl paliksim labi draugi.”  Jo tā var. Jo tā notiek. Tā notiek īpašiem cilvēkiem, tā notiek, ja cilvēki ir labi. Vēl tobrīd arī pašam Skalbem šķiet, ka viņš jau ir sāpju jūrai pāri, viņš tolaik nezina, ka viss tikai vēl būs un aiz sāpēm mute būs mēma un sirds kā izsīcis strauts.

20 gadus pēc Ziemeļmeitas Skalbe atgriežas Incēnu kalnā un uzceļ savu sapņu māju. Savai ģimenei un draugiem, savai Ziemeļmeitai.  Un vēl pēc gadiem Skalbe aizver acis uz mūžu svešā krastā tāpat kā draugs.

 „Tu redzi, es pie tevis eju

Tev bālo roku spiest

Un līdzi tevim ciest, kā cieti tu ar mani.”

 

Secinājumi:

 1. Kārļa Skalbes un Rūdolfa Blaumaņa satikšanās laikam, laikam, kad caur sevis meklējumiem, jauna cilvēka kategoriskumu dzīves uztverē, romantisku pasaules redzējumu,  nozīmīgiem vēstures notikumiem attīstoties  un tajos iesaistoties ar visu jauna cilvēka sirdsdegsmi, turklāt sastopot dzīves lielo mīlestību, veidojas Skalbes personība, ir izšķiroša nozīme, mēģinot izprast, kādēļ jaunais dzejnieks sava drauga un sirsnīgākā atbalstītāja rakstura iezīmes izmantojis pasaku tēla radīšanai.

2. Jaunībā nereti jebkāds atbalsts, tēvišķi mudinājumi izkopt savu talantu un rūpes kā par gara, tā fizisko pasauli, ko sniedz tuvā draudzība ar Rūdolfu Blaumani, ir gan pašsaprotami, gan pārspīlēti un dažbrīd kaitinoši. Tādēļ literāra darba simboliskās jēgas atklāsmei radītajos tēlos sakoncentrēt spilgtāko no savas vēl nebūt ne bagātās dzīves pieredzes, kur redzamu vietu ieņem vecākais, izteikti gādīgais draugs kā to pasakā „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” dara Kārlis Skalbe, ir saprotama rīcība, par kuras sekām neaizdomājas.Spēja turpināt draudzību un atbalstīt jauno karstgalvi kāds tolaik ir Skalbe, piedot sava veida nodevību, raksturo Rūdolfu Blaumani kā  garīgi nobriedušu, inteliģentu personību, izcilu cilvēka dvēseles pazinēju un lieku reizi apliecina, ka draudzība viņa vērtību skalā ir augstākajā vietā.

3. Spēja turpināt draudzību un atbalstīt jauno karstgalvi kāds tolaik ir Skalbe, piedot sava veida nodevību, raksturo Rūdolfu Blaumani kā  garīgi nobriedušu, inteliģentu personību, izcilu cilvēka dvēseles pazinēju un lieku reizi apliecina, ka draudzība viņa vērtību skalā ir augstākajā vietā.

Līva Grudule, PMA "Orisāre" vadītāja. Nolasīts literārā konferencē "Rūdolfam Blaumanim 155", Ērgļos, 27.07.2018.