Represētajai skolotājai un rakstniecei Mildai Priedulājai- 125

(1896.18.VI  Vecpiebalgā – 1984.23.X  Rīgā)

Kopš Baigā gada 14. jūnija nakts, kura uz visiem laikiem pārtrauca 30. gados popularitāti guvušās rakstnieces Mildas Priedulājas līdzdalību latviešu literatūras publicētās daļas  veidošanā, aizritējis 81 gads. Puse viņas grāmatu  jau 1940.gada 28.novembrī ar Galvenās literatūras pārvaldes pavēli bija iekļauta ”Aizliegto grāmatu sarakstā Nr.1” , izņemta no veikaliem un bibliotēkām un iznīcināta. Trīsdesmit pēcokupācijas gados Priedulājas biogrāfiju varam iepazīt  vien dažās interneta un grāmatu publikācijās. Iepazīstoties ar Vecpiebalgas Jaunajos kapos līdzās vecākiem apbedītās skolotājas, rakstnieces un teoloģes dzīves gājuma, personības un literārā darba liecībām, atklājās daudz saistošu un pārsteidzošu vērtību, kuras atcerēties ,tuvojoties viņas iespaidīgajai gadskārtai.

Milda Priedulāja ir Vecpiebalgas Salumu dzimtas ”Kauliņu” atzara atvase. Ieraksts Nr.97 Vecpiebalgas ev.= lut. draudzes baznīcas grāmatas dzimušo un kristīto reģistrā  liecina, ka 1896. gada 6. ( pēc vecā stila) jūnija rītā „Kauliņos” likumīgā laulībā  pasaulē nākusi saimnieka Anža Saluma un viņa sievas Edes Salumas, dzimušas Sarmules, meitiņa  Milda Albertīne. Kristības notikušas 25. augustā ( pēc vecā stila).Krustvecāki bijuši „Kauliņu” Milda Sarmule, ”Krievēnu” Marija un Reinis Zvaigznes, „Ķāķu” Jēkabs Vēlīts.

Pabeigusi tuvējo pagasta skolu, Milda Saluma 1909. gadā iestājas tālu izslavētajā Vecpiebalgas draudzes skolā, kuras pašaizliedzīgie skolotāji Jānis Sliede, Jānis Ūdris, Jēkabs Paulītis un Milda Sliede, dzimusi Kronvalde, neiedomājami grūtos apstākļos, ik dienas kopā ar audzēknēm pārvietojoties no soda ekspedīcijas 1906. gada 6. janvārī pussagrautās vecās skolas ēkas uz Labdarības biedrības namu, kur bez skolas soliem, bez ēdamistabas, ziemā salstot un bērniem slimojot, toties ar skolotāju izglābtajiem uzskates līdzekļiem, notiek mācības, turpina savu mūža darbu.

Vecpiebalgas draudzes skolu pabeigusi, uzņēmīgā un zinātkārā Milda Saluma dodas uz Rīgu un izglītības ceļu turpina Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. I. pasaules kara  apstākļu dēļ viņa atstāj Latviju un 1917. gadā ar sudraba medaļu absolvē Larinas  sieviešu ģimnāziju Maskavā, pēc tam atgriežas dzimtenē, tā paša gada 24. Jūnijā Vecpiebalgas baznīcā tiek iesvētīta un 1918. gadā Cēsīs beidz Margaritas Neijas sieviešu ģimnāzijas pedagoģisko klasi. Desmit turpmākie gadi paiet skolotājas, vēlāk arī pārzines, darbā Gulbenes II. pakāpes pamatskolā, nelaižot garām iespēju papildināt izglītību vācu valodas, rokdarbu un Zeltmata daiļrunas kursos skolotājiem, kā arī iesaistoties vietējā sabiedriskajā dzīvē un sadarbojoties ar pašdarbības teātri. Vecgulbenē viņa sastop dzelzceļnieku Vladimiru Lāci, no 1922. gada 25. maija-Vladimiru Priedulāju. 1922. gada 25. jūlijā Priedulājs raksta Mildai Salumai uz Vecpiebalgas „Kauliņiem”: „Jau Tava dzimtene Ari mana tā, otra.”1923. gada 19. jūnijā viņi salaulājas. Gredzenu ar Vladimira vārdu un kāzu datumu Mildai Priedulājai izdodas  saglabāt visos 15  izsūtījumā Sibīrijā  nodzīvotajos gados un pēc atgriešanās dzimtenē, līdz nāves stundai.

 

Milda un Vladimirs Priedulāji Liepājā, 1923. gadā.

 1929. gadā Milda Priedulāja ar vīru atstāj Gulbeni un trīs gadus strādā Tukuma un Rīgas  apriņķu skolās. 1932. gadā viņa pamet pedagoģisko darbu un iestājas Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātē ( matrikula Nr. 17602). Autobiogrāfijā Priedulāja raksta, ka studēt teoloģiju viņu pamudinājusi vēlme iedziļināties mūžības jautājumos un interese par Kristus personību un viņa mācību, kā arī Dieva valstības izpausmi Bībelē un reliģiski filozofiskajā apgaismojumā.1937. gada 25. maijā viņa ar diplomdarbu „Fransuā Moriaka „Jēzus dzīve”” un novērtējumu „ļoti sekmīgi” beidz studijas un iegūst ticības mācības skolotājas tiesības. Kristīgā pārliecība  un autores uzskati par tās nozīmi cilvēka dzīvē, personībā, ģimenē un morāli pilnvērtīgas, garīgi brīvas personības audzināšanā caurvij visu Mildas Priedulājas daiļradi, -nedaudzos stāstus, bagātīgo, lielākoties bērniem domāto, dramaturģisko mantojumu, teoloģijas doktora Alberta Freija sastādītajā lūgšanu grāmatā skolām „Rīta Svētbrīdis” ievietotās  lūgšanas, apcerējumus „Ziemassvētku gaišums” un „Vecāku un bērnu mīlestība”, tādēļ likumsakarīgi, ka 1939. gada beigās viņu uzaicina vadīt laikraksta „Svētdienas Rīts” garīgās  daiļrakstniecības  nodaļu.

1940. gada vasara neiedomājami pārvērš darbīgās Latvijas mierpilno, radošo  ikdienu. Baigajā gadā Slokas papīra dzirnavas maļ aizliegto grāmatu kalnus, asinsdzirnas maļ cilvēku likteņus un dzīvības. Naktī no 13. uz 14. jūniju bruņoti svešinieki pieklauvē arī pie Priedulāju ģimenes jaukā Eksporta ielas 6. nama 7. dzīvokļa durvīm un Vladimiru Priedulāju-dzelzceļnieku kopš Bermonta laikiem un  Latvijas dzelzceļa dibināšanas mirkļa, ilggadējo Zasulauka, tolaik Rīgas Krasta stacijas, priekšnieku, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, tāpat kā 22 citu Latvijas dzelzceļa staciju priekšniekus līdz ar ģimenes locekļiem, aizved  uz Krieviju verdzībā un nāvē. Stacijās vīriešus nošķir no ģimenēm, pēc tam visus , kā „atbrīvotāju” pavēlēs un instrukcijās teikts, „iekrauj” sagatavotajos karaspēka apsargātajos lopu vagonos- tumsā, smirdoņā, saspiestībā un neziņā par tuviniekiem. Vladimirs Priedulājs pēc 6 mēnešiem 1942. gada 29. janvārī, 49 gadu vecumā, no bada , sala un smagā darba  mirst  Molotova apgabala Usoļlaga (tagadējā Permas novada Soļikamskas rajons) baisākajā soda nometnē- Surmogā, kuras nosaukums dīvainā kārtā komi valodā nozīmē „kaps”, no kā arī radies ieslodzīto lietotais nosaukums krievu valodā- Mogila. Viņa kapavieta  nav zināma, jo  novārgušie likteņbiedri-  Surmogas kaprači-tik vien spējuši kā daudzos  ik dienas nometnē mirušos ieslodzītos pusplikus ragaviņās vai vienkārši aiz rokām un kājām aizstiept līdz uzkalnam pa labi no Mogilas , bez kāda šķirsta  ieguldīt Sibīrijas sasalumā izcirstā seklā iedobē un apraust ar kukuržņiem un biezu sniega kārtu.

Milda Priedulāja nonāk nometinājumā Novosibirskas apgabala Kolpaševas rajonā, sākumā strādā par mazbērnu nometnes vadītāju, no 1944. gada līdz atbrīvošanai 1956. gada 16. jūnijā  Kolpaševas pilsētas palīgsaimniecībā par brigadieri un kasieri- rēķinvedi. Ticība Dievam un dzimtenē palikušo tuvinieku  garīgais un materiālais atbalsts palīdz izturēt garos gūstniecības gadus.

Milda Priedulāja izsūtījumā Sibīrijā,1955. gadā.

No Vecpiebalgas uz Kolpaševu ceļo vēstules, pārtika un siltas drēbes; liels gardums, ar kuru tiek mielotas citas latvietes, ir no dzimtenes atsūtītie žāvētie ābolīši. Priedulāja nedatētā vēstulē pateicas par spēcinošo sūtījumu un stāsta par savu dzīvi: „Ar lielu prieku saņēmu paku. Kažociņš gan spēkoties nespēs ar Sibīrijas aukstumu, bet varbūt man tai aukstajā zemē nebūs jāpaliek. (..) Speķa gabals ļoti, ļoti garšīgs. Kamēr saņēmu no jums taukus un gaļu, esmu stipri atspirgusi.(..) Man jau nu dzīve iet labāk. Izdevumi tik tagad tādi lieki- jumts jālabo. Jau 275 rubļi esmu izdevusi un durvis jālabo. Bet pamazām arī visu to veikšu.(..) Varu vairāk produktu gādāt un ēst. (..)Maize, kartupeļi tie ir vienmēr. Cukuru arī es varu pirkt, cik gribu. Un tad jau cilvēks nav badā. Tātad redziet-slikti man neiet. Ar drēbju gādāšanu ir citādi. Ziemas mētelis ir jāgādā. Bez tā iztikt nevaru.(..)Iegādāties rudens- pavasara mēteli ne spēju, ne ir tāda sevišķa vajadzība. Tad valkāju fufaiku- vienkāršas drēbes vatētu jaku.” Reizumis cauri rindiņām izlaužas pa skumjākai ziņai-bijušo kolēģi Lindiņa kundzi, kuras vīrs un dēls gājuši bojā Sibīrijā, ķērusi trieka: „..mēs visi latvieši par viņu gādājam jo viņa tagad ir vieniniece.(..)Palika viena. Redzi, Alma, arī man būs tāds liktenis. Vieninieki te mēs esam ļoti nelaimīgi.” Viņa dzīvo līdzi māsas  Almas Jurjānes ģimenes dzīves notikumiem, sarūpē mazas dāvaniņas, no skopās algas pat  atlicina naudu  uz Latviju sūtāmajām rotaļlietām un bērnu grāmatiņām. ” Mīļā Alma! Šodien nosūtīju Tev paciņu ar saviem rokdarbiem. Dari tā, kā Tu atzīsti. Tik Skaidrītei un Paulim tā kā rakstīts. Sarmītei lelle, Jānītim zirgs un Aivariņam kā fermerim – gotiņa. Cigaretes pie Sarmītes lelles –Viktoram.”, Priedulāja 1954. gada 18. jūlijā raksta no Kolpaševas.

Nedatētā māsasmeitai Skaidrītei Melngailei rakstītā vēstulē:  „Man tas prieku dara, ka jums patika tās mazās lietiņas, ko jums nosūtīju un ka Sarmītei un Jānītim patīk rotaļas. Es jau tā baidījos, kad tik zirdziņam austiņas nenolūst.(..)Lai Sarmīte lasa grāmatu. Kad atbrauks tante, būs jālasa priekšā.”

Sirsnīgās attiecības ar māsu Almas Jurjānes  ģimeni Latvijā un Emmas  Feohari ģimeni Abhāzijā nezūd arī pēc atgriešanās no izsūtījuma. Priedulāja dzīvo Rīgā, strādā bērnudārzā par veļas pārzini, materiālā pieticībā turpina garīgo rosību- bez cerības uz publicēšanu atsāk literāro darbu, ada un lasa – Bībeli franču valodā, Bārdas dzeju, Pasaules vēstures un Mākslas vēstures burtnīcas.1984. gada 23. oktobrī 88 gadu vecumā mirst Rīgā, lai uz visiem laikiem atgrieztos Vecpiebalgā.

                                                                                                 Maruta Cīrule, PMA "Orisāre" krājuma glabātāja

   

Mildas Priedulājas grāmatas no PMA "Orisāre" krājuma.