Antons Austriņš ar sievu Martu un meitu Mudīti 1934. gadā Rīgā.

Mudīte Austriņa (1924. gada 19. janvārī - 1991. gada 2. jūlijā,ceļā uz Vecpiebalgas "Kaikašiem")

  piedzima un bērnību pavadīja Rīgā - Torņakalnā, pašā dzelzceļa malā ,1902. gadā uz Altonovas ielas stūra uzceltā koka namiņā- Indriķa ielā 20- 2.Vasarās ciemojās mātes radu mājās "Dzeguzītēs" pie Daugavpils, un Ogres "Sīļos", no 9 gadu vecuma arī tēva dzimtajos "Kaikašos".

No 1932. līdz 1937. gadam Mudīte Austriņa mācījās Rīgas 17. pamatskolā Torņakalnā. Viņas skolotāja bija dzejniece Valda Moora. 10 gadu vecumā arī pati Mudīte mēģināja sacerēt dzejoļus.

No 1937. līdz 1939. gadam Mudīte Austriņa mācījās Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā.

Mudīte no 5 gadu vecuma mācījās spēlēt klavieres, tāpat kā tēvs Antons Austriņš, ļoti labi dziedāja un bieži apmeklēja operu.Ģimnāzijas pedagogu vidū bija arī dzejnieks Eduards Mēklers un valodniece Anna Bērzkalne. Mudītes agrīnie literārie mēģinājumi parādījās žurnālā "Latvijas Jaunatne".

1939. gadā pabeigusi Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju, Mudīte Austriņa iestājās Latvijas Universitātē un sāka studēt Baltu filoloģiju.

Vācu laikā vasarās dzīvoja Kaikašos un strādāja par izpalīdzi.

Studijas nepabeidza,jo 1944. gada septembrī devās bēgļu gaitās uz Kurzemi.1944. gada oktobrī Mudīte Austriņa bija Liepājā, no turienes ar kuģi bēga uz Rietumiem.

1944. gada 8. decembrī Mudīte ar māti nokāpa no kuģa Dancigā, dažas dienas vēlāk sāka strādāt par izpalīdzi ( die Schreibhilfe ) lazaretē Konicā un pēc tam- Bād-Kīlungsbornā. 1945. gada 1. maijā bēgot no bombardēšanas, Mudīte nonāca mazā ciematā,4 kilometri no Libekas.

Pēc tam no 1945. gada rudens līdz 1948. gada pavasarim studēja filoloģiju Tībingenas universitātē. 1948. gada vasarā Vācijā notika naudas reforma.Bēgļi zaudēja lielu daļu iztikas līdzekļu.Mudīte pārtrauca studijas Tībingenas universitātē.

1948., 1949. gadā strādāja par internacionālās organizācijas nerepatriējamo pārvietoto personu izvietošanai starptautiskajā darba tirgū- International Refugee Organisation ( IRO ) - franču virsnieka de Sen Fera sekretāri. 1949. gada vasarā, gan ļoti negribēdama atstāt Eiropu, Mudīte Austriņa sāka gatavoties izceļošanai uz Ameriku un Nonnenhofas pie Lailas lauksaimniecības skolā mācījās puķkopību.

1948. gada decembrī Mudīte Austriņa ar kuģi ieceļoja Amerikā. No 1948. gada 23. decembra līdz 1954. gadam viņa dzīvoja un strādāja par kalponi Irvingu ģimenē Ridžfīldā. Saimnieki bija mākslinieki, vēlējās, lai iebraucēja būtu laimīga un nelika algas darbam veltīt pārāk daudz laika . Mudīte Austriņa labi pelnīja, lielā parka vidū viņai bija pašai sava, ērti un romantiski iekārtota māja. Pēc laiciņa Ridžfīldā apmetās arī Mudītes māte Marta Austriņa.

1950. gadu sākumā Mudīte Austriņa ļoti enerģiski piedalījās trimdas latviešu jaunatnes sabiedriskajā dzīvē- organizēja sarīkojumus, uzstājās ar priekšlasījumiem, 1952. un 1953. gadā bija Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības žurnāla "Raksti" redaktore.1950. gadu sākumā Mudīte Austriņa palīdzēja Lizetei Skalbei sameklēt materiālus jaunam Kārļa Skalbes kopoto rakstu izdevumam.

1954. gadā, kad no kalpones algas sataupītās naudas jau pietika studiju turpināšanai, Mudīte Austriņa pameta nodrošināto, komfortablo dzīvi Irvingu ģimenē un no Ridžfīldas pārcēlās uz Ņujorku.

No 1954. līdz 1958. gadam viņa strādāja par rotaslietu pārdevēju greznā Ņujorkas Piektās avēnijas veikalā un Kolumbijas augstskolā studēja mākslas zinātnes.1950. gadu nogalē Mudīte Austriņa bija Ņujorkas latviešu mākslinieku brālības "Elles Ķēķis '"mūza", "pirmā dāma" un "zelta monogramma". Šajā laikā par "Elles Ķēķa" gaisotni un personībām tapa "baletiņi ". ( "Dimanta" žanru Mudīte Austriņa nosauca par kinoscenāriju) .

Vācijas, Amerikas un Latvijas latviešu presē iespiestas viņas atmiņas par tēvu- rakstnieku Antonu Austriņu,krusttēviem- Kārli Skalbi un Jāni Akurateru, iemīļoto rakstnieku Jāni Veseli un vairākiem citiem latviešu literātiem,sirreālistiskas .. skicītes jeb "mistēriju spēles" - "Tauriņu runas sirreālisma kapu svētkos", "Balets- procesija ar Linardu Taunu", "Brīvdienas", "Mēnesietes zilie cimdi ", 'Dimants". Atsevišķās grāmatās nelielā metienā izdots mātei Martai Austriņai veltītais miniatūru krājums " Rīgas mirkļi " un dramatisks darbs "Heliade ". Mudīte Austriņa uzrakstīja arī pēcvārdu Antona Austriņa Itālijas dzeju grāmatai "Krodziņš uz katedrāles". Latvijā Mudītes Austriņas atmiņu tēlojumi un " baletiņi "iespiesti izdevniecības "Zvaigzne" izdotajā kopkrājumā "Elles Ķēķis" Viņai veltīti daudzi Gunara Saliņa 1957. gadā izdotā dzejoļu krājuma "Miglas krogs "dzejoļi.

Mudīte Austriņa pati sevi par dzejnieci neuzskatīja.1965. gadā Amerikā iznāca Teodora Zeltiņa sastādīts rakstnieku autobiogrāfiju krājums "Pašportreti", kur Mudīte Austriņa par sevi rakstīja: " Visjaukāk man licies būt tikai tam,kas visvairāk esmu- dzejnieka meitiņai". Kad Pāvils Klāns 1948. gadā Vācijā bez autores ziņas ar paša izgudrotiem dzejoļu nosaukumiem un kopēju virsrakstu "Puķes" publicēja Mudītes Austriņas dzejoļus, viņa bija nokaunējusies un saniknota.

Dzejniece Rita Liepa raksturoja Mudīti Austriņu: " Viņa raksta pasakas par pasakām, liek sienāzim lēkāt Ņujorkas debesskrāpī, vārdus kaļot kā dārgakmeņus zeltā. Un viņas pasakas izklausās kā īstenība- vienīgā un iespējamā dzīve. Viņu mīl bērni un dzejnieki, nesaprot tie, kas tādi nevar būt ". Mudīte Austriņa bija romantiķe, ticēja brīnumiem un kaislīgi kāroja tos piedzīvot. Alka, kā pati teica, "piedzīvot mītus". Viņa nedzīvoja atbilstoši ikdienišķo ļaužu lielākās daļas priekšstatiem par pareizu, kārtīgu dzīvi, kur viss norit pēc prāta un loģikas- nepabeidza studijas, bet metās brīnumainos ceļojumos; krāja nevis naudu, bet piedzīvojumus, draugus un saules attēlus.

Daļa latviešu trimdinieku ( pat labākie draugi) Mudītes Austriņas dedzīgo tiekšanos uz padomju režīma pārvaldīto Latviju nesaprata un neatbalstīja, bet viņa apkārtnes viedokli neņēma vērā, kopš 1969. gada deviņas reizes ciemojās dzimtenē, ar lielu mīlestību arvien vairāk atgriezās Latvijas kultūras dzīvē. Katra Latvijas apciemojuma laikā sabiedriskā Mudīte atguva arvien vairāk bērnības un jaunības draugu un pievienoja tiem jaunus. Mudīte Austriņa sacerēja literārus darbus savam priekam un pameta nopietnu rakstīšanu, jo uzskatīja, ka trimdā, bez dzimtenes, tai nav nozīmes. "Svarīga ir tikai Latvija un tanī palikušie" ,1963. gada 20. aprīlī viņa vēstulē rakstīja draudzenei Bertai Rudzītei.

Līdzīgi tēvam Antonam Austriņam Mudīte mīlēja dzīvi un arī draugus mudināja priecāties par tās skaistumu. Viņa cienīja brīvas, patstāvīgas personības, kas iet savu, sev vispiemērotāko ceļu, maz pievērsa uzmanību sabiedrības apdomīgā vairākuma spriedumiem. Trimdinieku vairākums galu galā samierinājās ar dzimtenes zaudējumu un mērķtiecīgi veidoja stabilas, nodrošinātas un auglīgas dzīves pamatus- ģimeni, karjeru un tīkamas mājas. Mudīte Austriņa līdz mūža pēdējai minūtei apzināti noraidīja iespēju iesakņoties ārpus Latvijas un mītnes zemē izveidot sev īstas, pastāvīgas mājas. Prātīgie cilvēki grozīja galvu par Mudītes dzīvošanu mirkļa skaistumam un "plīvošanu" pār pilsētām un kontinentiem, bet mākslinieki viņu zīmēja, iedzejoja un aprakstīja savās dzejās, romānos un aprakstos. Mudīte bija ne tikai tēva Antona Austriņa bērnu dzejas iedvesmotāja un varone, bet arī Valdas Mooras un Elzas Stērstes, Gunara Saliņa,Teodora Zeltiņa, Anšlava Eglīša, Jāņa Rudzīša, Imanta Ziedoņa literāro darbu persona. Anna Žīgure grāmatā "Es stāstu par Latviju" publicēja savas dienasgrāmatas lappuses par Mudītes Austriņas pēdējo ceļojumu uz Latviju.[ .. ]

                                                                                                                                                  Maruta Cīrule PMA "Orisāre"                                                                                                                                                               krājuma glabātāja

Mudīte Austriņa Cos Cobā. 20.gs. 70. gadi.

 

Mudīte Austriņa un Tālivaldis Ķeniņš 1977.g. Vasarsvētkos