In Memoriam
30.05.2022 10:22
MARUTA CĪRULE
(13.08.1954. Rīga – 29.05.2022. Vecpiebalga)
Maija izskaņā, kad Vecpiebalgas pakalnos sauli sveicina zilo neaizmirstulīšu ziedi, un pasaule tērpjas jaunas dzīvības košajā zaļumā, no mums uz mūžu šķīrusies mīļā kolēģe, rūpīgā Piebalgas memoriālo muzeju bagātību glabātāja, aizrautīgā Antona Austriņa dzīves un literārā mantojuma pazinēja Maruta Cīrule.
Maruta visu darba mūžu veltījusi Latvijas muzejiem. Muzejs bija viņas pirmā darba vieta, muzejā viņa pārkāpa Veļu valstības slieksni. Inventāra grāmata palika atvērta, pildspalva sastingusi un nākamā ieraksta Marutas kārtīgajā rokrakstā vairs nebūs.
1976. gadā Maruta sāka strādāt Raiņa literatūras un mākslas muzejā Rīgā. Visu mūžu ar sirsnību pieminēja darba gadus Annas Brigaderes muzejā “Sprīdīši” Tērvetē (1977- 1980). Anna Brigadere kļuva par vienu no Marutas iecienītākajām rakstniecēm, bet “Sprīdīšu” vasaras bija viena no viņas mūža gaišajām salām, kurp laiku pa laikam domās atgriezties. No 1981. līdz 1987. gadam Maruta strādāja Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja literatūras nodaļā. Kā pati allaž akcentēja, te viņa apguva sava mūža darba pamatprincipus, bet vēlāk ar tiem dāsni dalījās, strādājot Vecpiebalgā.
1987.gadā, kad nodibināja Kārļa Skalbes memoriālo muzeju “Saulrieti”, Maruta devās uz Vecpiebalgu. Trīs gadi “Saulrietos” bija iepazīšanās ar lauku dzīvi, kas pilsētas meitenei bija īsts pārbaudījums. Vasarās ūdens akā izsīka, nācās smelt turpat no pirtiņas dīķa, elektrības muzejā vēl nebija, bet mājas plašums vēlos vakaros biedēja. Taču reizē tā bija satikšanās ar mīlestību un rūpīgs, ar nepārvērtējamu atbildības sajūtu veikts darbs. Kad 1990.gadā dibināja Antona Austriņa memoriālo muzeju “Kaikaši”, Maruta ienāca vietā, kas jau pār slieksni kāpjot, sabalsojās ar viņas sirdi. Tā “Kaikašus” mīlēt, kā šo vietu un ļaudis mīlēja Maruta, spēja tikai viņa. Maruta bija atradusi savas dzīves īpašo vietu, cīnījās par muzeja atjaunošanu, klauvēja pie visām durvīm, kad ēkai bija nepieciešams jauns jumts un mirdzošām acīm stāstīja par rakstnieku Antonu Austriņu ikvienam, ko sastapa muzejā vai ceļā.
2006. gadā, kad Vecpiebalgā nodibināja Piebalgas muzeju apvienību “Orisāre”, Maruta piekrita strādāt par apvienības krājuma glabātāju. Tas bija darbs, ko viņa prata izcili. Līdztekus tam Maruta nodarbojās ar Vecpiebalgas vietvārdu un piebaldzēnu aforismu kartotēku sastādīšanu, pētīja Antona Austriņa daiļrades tēmas un motīvus, Piebalgas vēsturi, tuva viņai bija saules tēma latviešu kultūrā, viņa kopa ievērojamo vecpiebladzēnu kapus, īpaši pieminot skolotāju Paulīti, bet dvēseli veldzēja “Kaikašos”.
Maruta bija Piebalgas muzeju viedais pamats. Mūsu skolotāja, aizrautīgākā diskutētāja, kvēlā taisnības cīnītāja, nepārspējami asprātīgā kolēģe, brīžam izklaidīgā Marutiņa. Viņa aizgāja tā, kā Antons Austriņš reiz rakstīja:
“Varbūt jau nāve glūn kā mednieks, aizrāvies aiz koka,
Dzied dziesminieks kā rubenis, i nepamana spoka.”
Visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem!
Lai Tev, Maruta, gaišs ceļš mūžībā!
Piebalgas muzeju kolēģi